Pagājušā gadsimta 50. gados slavenais itāliešu režisors Federiko Fellīni Romā izmisīgi meklēja naudu savas jaunās filmas uzņemšanai, viņam, protams, vaicāja – par ko ir filma.
Pagājušā gadsimta 50. gados slavenais itāliešu režisors Federiko Fellīni Romā izmisīgi meklēja naudu savas jaunās filmas uzņemšanai, viņam, protams, vaicāja – par ko ir filma. – Par sievieti.
– Kas viņa ir?
– Prostitūta.
– Kas?! Nu, noteikti skaistule?
– Nē, noteikti nē.
– Tu esi jucis! Neviens to neskatīsies! (Teksts no izrādes programmiņas.)
Tomēr Fellīni lenti pabeidza, un 1957. gadā uz ekrāniem iznāca «Kabīrijas naktis», kas nu tiek dēvēta par kulta filmu un vienmēr – par dižu. Leģendā par pasaules pilsē- tas Romas mazās prostitūtas Kabīrijas likteni titullomā ir Fellīni mūža sieviete Džuljeta Mazīna. Kopš pērnā rudens Rīgas Krievu Drāmas teātrī skatāma izrāde «Kabīrijas naktis», ko pēc Fellīni filmas inscenējusi arī visnotaļ diža personība Alla Sigalova. Viņa ir viena no vispazīstamākajām Krievijas baletmeistarēm – ļoti savdabīga balerīna, režisore, aktrise.
Naivitāte drāmu vērš sāpīgāku
Krievu Drāmas teātra izrādē vismaz es ļoti labi izjutu «fellīnisko» poētisko neoreālismu, to režisore un aktieri, un arī kostīmu māksliniece Kristīne Abika, scenogrāfs Andris Freibergs, komponists Raimonds Pauls lieliski atklājuši. Un visu caurstrāvo tik trāpīgs naivums, kas jauniņās Kabīrijas drāmu vērš jo sāpīgāku.
Bērnišķīga prostitūta klīst Romas ielās un meklē patiesu mīlu. Atrod vienīgi sirdssāpes… Viens jauneklis, kurā viņa iemīlas, apzog Kabīriju un pat mēģina noslīcināt, cits ir aktieris ar savām groteski pārspīlētajām vājībām, tad beidzot viņa satiek grāmatvedi Brunello. Nu tā ir klāt – mīlestība, uzticēšanās, pēc kā tik ļoti alkst mazā prostitūta. Taču arī Brunello izmanto bērnišķi naivo Kabīriju un aizdiebj prom ar visiem viņas ietaupījumiem. Tādas ir Kabīrijas naktis mūžīgajā pilsētā Romā.
Nav bažu par garlaicību
Aktieri Krievu Drāmā ir tiešām profesionāļi, ne mirkli mani nepārņem tās bažas, kas bieži vien latviešu teātros, – vai uzņemto lomu izturēs līdz izrādes beigām, vai pusgaitā nesalūzīs, vai temps tiks noturēts, vai nekļūs garlaicīgi. Pēc «Meistara Aleksandra» noskatīšanās Dailes teātrī, kas manī neizraisīja nekādas izjūtu gammas, «Kabīrijas naktīs» gan smējos, gan raudāju. Joprojām pieturos pie «vecā stila» – teātra izrā- dēm jārada skatītājā jūtas, pārdzīvojums, lai kāds tas bū- tu. Un tramvaju braukāšana, lielu švammju grozīšana uz skatuves un dažādi citi tehniski brīnumi jūtas neraisa. Neglābj arī tik daudzās koncerttūrēs izbraukājušie un tādēļ jau vienveidīgi «plakaniskie» Paukštello un Spanovskis. Patiešām žēl – jo kur nu vēl labāku materiālu kā Aleksandra Čaka dzīvi un dzeju…
Jā, pārmaiņas pēc «Bauskas Dzīves» lasītājiem iesaku doties uz Krievu Drāmu, tur vēl aktieri «šķaidās ar jūtām».
