Vakars, migla, gaisā virmo kaut kas vēl neizprasts.
Vakars, migla, gaisā virmo kaut kas vēl neizprasts. Šķiet, dzirdu klusu, bet vilinošu flautas melodiju. Staigājot pa Bauskas ielām, prātā neviļus ieklīst doma par to, kāda pilsēta izskatījās pirms gadiem 400. Vai, ejot gar kādu no Bauskas vecajām ēkām, jums nav ienācis prātā, ka pirms vairākiem gadsimtiem tās tur nemaz nebija? Un kādus tērpus tolaik valkāja sievietes un vīrieši? Vai sievietes varēja darīt darbus, kas tagad šķiet tik pašsaprotami? Šādu pārdomu vadīta, pēkšņi jutu, ka ēkas, kurām es stāvēju līdzās, stāsta 17. gadsimta notikumus.
Bauska tolaik izskatījās tik vienkārša, tomēr īpaša. Pilsētā uzplauka amatniecība, radās liela konkurence, kas nesa līdzi nesaticību. Nekas kluss un mierīgs šeit nenotika. Tieši šajā laikā varbūt radusies pazīstama paruna par baušķeniekiem: “Laimīgs tas lai sevi sauc, kas brauc no Bauskas nepiekauts.”
Aplūkoju vecpilsētu. Cilvēki, kas gadsimtiem ilgi šeit dzīvojuši, atstājuši savas esības lieciniekus, vispirms jau dažādu celtņu veidā. Uzmanīgs un zinošs vērotājs šajā klusajā un zaļumos slīgstošajā, mazliet skumjajā mazpilsētā pratīs saskatīt iepriekšējo paaudžu celtniecības māku, vēsturisko stilu. Dažādu laikmetu, stilu elementu līdzāspastāvēšana un mijiedarbība – tieši tas rada vecpilsētas burvību, piešķir tai neatkārtojamību, savdabību un individualitāti.
Lēnā gaitā ejot pa vecpilsētu, ieraudzīju Bauskas pili. Tās āriene bagātīgi izrotāta ar akmens kalumiem, īpaši izceļot vainagojošo zelmini. Pilī atradusies alus darī tava, zirgu stallis, govju kūts, ratnīca un lielā saimes istaba. Iedama gar pili, es brīnījos. Senā celtne tik dīvaina, savādā dūmakā tīta. Šķiet, tā glabā kādu noslēpumu un nevēlas to atklāt nevienam. Arī Mūsa un Mēmele bija tik noslēpumainas. Es pagriezos, lai ietu prom, tad pēkšņi atkal izdzirdu liegu mūziku un ieraudzīju gaišu tēlu, kas māja man, it kā aicinādams doties līdzi.
Pat īsti nezinu, kāpēc sekoju šim aicinājumam. Pēc mirkļa ieraudzīju ko dīvainu. Apkārtnē viss atdzīvojas, Pilskalna estrādē spēlē brīnišķīga mūzika. Tā mani aicina klausīties vēl un vēl. Ļaujoties skaņām, jūtu, ka ap mani veļas pelēki miglas vāli. Tie lēnām satver mani savos apkampienos, un elpu aizraujošs ceļojums beidzas.
Atvēru acis un ieraudzīju vēstures liecinieci – pili. Vai tas bija sapnis, kas jauca man galvu, vai tā bija patiesa nokļūšana senlaikos? Lai kas tas arī būtu, es joprojām dzirdu neatkārtojamās flautas skaņas. Skaņas, kas atdzīvināja vēsturi.
