Ir vietas – reizēm pat necilākas par necilu –, kas tomēr pievelk tik ļoti, ka iespaidi gadiem ilgi saglabājas. Tādu man ir gana sakrājies. Vienlaikus eksistē ideāli sakārtoti objekti, kas neizraisa pat vismazāko saviļņojumu – tikai secinājumu, ka viss ir labi un pareizi.
Sākoties aktīvā tūrisma sezonai, gribu dalīties izjūtās par necilām, taču neaizmirstamām epizodēm. Uzreiz pateikšu, ka, manuprāt, jebkuras vietas īpašo pievilcību Baltijas lauku tūrisma ceļojumos nosaka ne skaistas ainavas, ne ideāla kārtība, bet gan cilvēki, kurus sastopam un ar kuriem sarunājamies.
Necilā spektra augšējā skalā man ir Lietuvas mazciems Sudeiki. Tas atrodas netālu no Utenas. Izņemot gleznaino ezeru, tur vēl ir kādas 20 mājeles, ietinušās hortenziju ziedu puduros. Kas šo vietu man padarīja tik īpašu? Vietējo jaunu inteliģentu pāris, kuri sameklēja gan naktsmītni, gan ik rītu aicināja savā mājā ieturēt brokastis. Tērzējām par mākslu, mūziku, sadzīvi. Turklāt pārējo trīs dienu daļu pēc savas iniciatīvas viņi izvadāja pa apkārtnes ciemiem. Nekādu grandiozu ainavu tur nebija, bet cilvēki, ar kuriem tiku iepazīstināta, – neticami tīrradņi. Tēlnieks meža vidū ar pasaules vārdu, absolūti neordinārs priesteris ar paša izveidotu kičīgu vidi, lauku muzikanti.
Arī Latvijā ir gadījies līdzīgi. Nav jābrauc tikai uz Latgali. Tepat Zemgalē ir cilvēku sirsnības un īpašas enerģētikas apskaidrotas vietas, kā, piemēram, Abgunstes muiža, kur kaķi labsajūtā gulšņā uz galdiem un rožu pumpurus var sadzirdēt plaukstam vāzēs, kur īpašnieki gatavi stundām tērzēt ar atbraucējiem. Piekrītu – tie ir ne gluži tipiski tūrisma produkti… Bet vai neesam jau paguruši dzīvot unificētajā, bezpersoniskajā pasaulē, kurā acis un ausis uzrunā itin viss nebūtiskais, izņemot pašu galveno, pašu svarīgāko – cilvēku?
