Sadziedāšanās un citu rituālu diena Brīvdabas muzeja sētās izpelnījās milzīgu interesi. Folkloristam Aigaram Urtānam pavērās gluži necerēta improvizācijas iespēja.
Sadziedāšanās un citu rituālu diena Brīvdabas muzeja sētās izpelnījās milzīgu interesi. Folkloristam Aigaram Urtānam pavērās gluži necerēta improvizācijas iespēja. Viņš iekļāvās Dobeles rajona Līvbērzes pagasta folkloras kopas kāzu rituālā un pārtapa par… līgavu. Diemžēl Bauskas brūti, tāpat kā citas, līgavainis atraidīja.
Iecavas ziedi arēnā
Aigars nenoskuma. Viņš pārģērbās, paņēma akordeonu un muzicēja kopā ar pārējiem Zemgales novada spēlmaņiem. Svitenes folkloristi atainoja senču veļas mazgāšanas rituālu, codieši iejutās pieguļnieku vidē, Ceraukstes folkloristi kļuva par malējiņiem, trejupieši rādīja talkas norisi, bet Iecavas bērnu kopa “Tarkšķi” visus apbūra ar putnu balsīm. Īsi pirms Dziesmu svētkiem kopa tika pie jauna, izteiksmīga karoga. Tā autore ir mākslas studente iecavniece Zane Cera.
Viņas mamma, floriste Iveta Cera, satikta uz meža takas, izskatās laimīga un apgarota, lai gan visu nedēļu naktīs ir gulēts labi ja dažas stundas. “Zanei, man un kolēģei Vinetai Zariņai svētku rīkotāji uzticēja “Arēnas Rīga” dekorēšanu. Vinetas lauku īpašumā Zorģu apkaimē nopļāvām pļavu. Tad sākām gatavot dekoru karkasus. “Arēnā Rīga” iepriekšējā dienā pirms koncerta mūs ielaida divos naktī un piekodināja, ka līdz četriem pēcpusdienā noformējumam jābūt gatavam. Mums izdevās! Pārējā laikā pinu “Tarkšķiem” vainadziņus un trīs garus vakarus pavadīju Daugavas stadionā. Mans dēls Eduards, Iecavas vidusskolas 7. klases skolnieks, kopš pagājušā gada dejo Rīgas ansamblī “Zelta sietiņš”. Viņš pats pieņēma šo lēmumu, pats brauc uz mēģinājumiem un jau ir paguvis daudzās valstīs piedalīties koncertturnejās. Es izjūtu klusu prieku, ka visa mūsu ģimene, ieskaitot vīru un otru meitu Gintu, ar saviem mazajiem darbiņiem ir palīdzējuši svētkiem tapt nepieredzēti krāšņiem,” atzīst Iveta.
stājai un pašapziņai
Kopas “Trejupe” dalībniece Ruta Dābola, komentējot savas goda drānas, pārsteidz: “Tikai kurpes un dzintara krelles neesmu gatavojusi pati. Pārējais – tautiski brunči, veste, blūze, adītas zeķes – ir pašas darbs. Nu man pašai ir divi tautastērpa komplekti, bet pa vienam – meitām Vitai un Aijai.”
Šo svētku atklājums bija tautastērpu daudzveidība, kādu agrāk nebija nācies vērot. Turklāt cilvēki tajos izskatījās tik skaisti un dabiski! Dejošana, dziedāšana korī un darbošanās folkloras grupās disciplinē, bet ne jau tas vien. Latviešu stāja ir kļuvusi staltāka, atraisījusies arī nacionālā pašapziņa.
Laurus plūc vidzemnieki
Skaists sarīkojums bija tautastērpu skate Latviešu biedrības namā. Baušķenieki tajā nepiedalījās. Zemgalieši, izņemot Jelgavas dejotājus, izrādījās visai pasīvi, toties daudzas balvas saņēma latgalieši un vidzemnieki. Bauskas novada tautastērpus skatē demonstrēja Rīgas rajona jauniešu deju kopa “Degsme”. Veiksmīga ir etnogrāfes Dagnijas Kupčes sadarbība ar amatierkopām, rekonstruējot senos, nevis ierastos 19. gadsimta tērpu modeļus. Īsts brīnums bija Lūcija Ambolte, kura demonstrēja saglabātu tautastēpu, kas viņai bijis mugurā neatkarīgās Latvijas pēdējos Dziesmu svētkos Daugavpilī 1940. gadā.
Ceraukstes folkloras kopas “Laukam pāri” dalībnieku tērpus pēc vēlīnā dzelzs laikmeta paraugiem veidojusi vadītāja Elīna Kūla-Braže, bet viņas vīrs Māris izkalis autentiskas rotas. Uz jautājumu, vai tomēr varētu sadūšoties un pieteikties tautastērpu skatei, kopas dalībnieces atbild: “Patiešām jāmēģina. Ik gadu pašvaldība mums piešķir naudu, un līdz 2013. gada svētkiem pilns tērpu komplekts būs gatavs.
