Ceļosim! Dejotāji bauda sauli un kristālskaidro ūdeni Horvātijā.
Šovasar baušķeniece un deju kolektīvu «Senbiguļi», «Biguļi» un «Rota» vadītāja Santa Zemīte kopā ar dalībniekiem viesojās saulainajā Horvātijā, kur baudīja šīs zemes viesmīlību, kultūru un dabu.
Divreiz aptur policija
Latvieši ar autobusu divas dienas brauca uz Horvātijas kūrortpilsētu Krikvenicu.
Ilgi nebija jāgaida, kad ceļojuma dalībniekiem sākās pirmie «cirki». «Mūs uz Polijas robežas apturēja policija. Kādu stundu noturēja. Laimīgā kārtā mums atļāva doties tālāk, bet jau pēc 25 minūtēm ar visām bākugunīm un ieslēgtiem skaņu signāliem mūs apturēja atkal un lika atgriezties uz robežas. Paldies Dievam, viss nokārtojās, un mums ļāva turpināt ceļu. Tagad nāk smiekli, bet tajā brīdī neliels izbīlis bija,» stāsta Santa.
Pēc nakts Polijā nākamajā dienā latvieši ieradās Horvātijā, Krikvenicā. Kūrortilsētā mīt 11 tūkstoši iedzīvotāju. Viesnīcas slienas cita pie citas. Vairums ēku ir aprīkotas ar koka aizveramajiem slēģiem, gluži kā Venēcijā. Horizonts izgreznots ar kalniem, bet pie pilsētas šalc Adrijas jūra.
Dejotāji uzstājās divos koncertos, brīvajā laikā apskatīja Krikvenicu un citas tūristu iecienītas vietas. Viena no tām bija Rijeka, pilsēta Horvātijas rietumos. Tur mīt vairāk nekā 130 tūkstoši iedzīvotāju. Skaista ir Rijekas vecpilsēta un tirgus laukums, tomēr tirgū piedāvāto produktu klāsts no Latvijā pieejamajiem labumiem sevišķi neatšķiras.
Rijekā Adrijas jūras krastā viesus no Latvijas pārsteidza dzidrais, caurspīdīgais zaļganas nokrāsas ūdens, caur kuru varēja saskatīt jūrā mītošās zivis. Par fantastisku skatu daudzi dejotāji sauca netālu esošo Kirkas salu. Uz to raugoties, Adrijas jūra izskatās kā upe, kas atdala abas sauszemes.
Bauda jūras veltes un peldes
Ceļojuma gaitā dejotāji apmeklēja Opatiju. «Tā ir grezna un skaista kūrortpilsēta. Dejotāji mani dēvē par kaiju, un tur mēs atradām «manu pieminekli» – statuju, uz kuras rokas ir kaija. Interesanti, tobrīd, kad mēs tur bijām, arī dzīva kaija uzlaidās uz statujas galvas. Atsaucoties uz manu iesauku, dejotāji izpaudās dažādās frāzēs, un mūsu grupu pārņēma smieklu vētra,» atceras Santa Zemīte. Latvieši Opatijā jūsmoja par 33 grādu siltumu, daudzajiem suvenīru veikaliņiem un rāmo jūru.
Vakarā bija dejotāju uzstāšanās. Lielu horvātu un cittautiešu deju kolektīvu uzmanību izpelnījusies parasta zaru slota, kuru latvieši paņēma līdzi ceļojumā. «Mēs īsti nenoskaidrojām, kāpēc visiem bija tik liela interese par parastu zaru slotu, bet daudzi vietējie, arī turki un rumāņi, ar to vēlējās nofotografēties,» stāsta baušķeniece.
Latvijas dejotāji apmeklēja arī Kirkas salu, kur mīt gandrīz 20 tūkstoši iedzīvotāju. Kuģīša kapteine itāliete viesus no Latvijas aizveda līdz Vribņikas pilsētiņai. Tā ir maza, apdzīvota vieta kalnos ar ļoti šaurām ielām un kāpnēm, viss tik sablīvēts, ka lāgā divi cilvēki blakus noiet nevar.
Pēc vīna darītavas apmeklējuma latvieši baudīja jūras velšu ēdienu. Santa mielojās ar zivi, astoņkāji, kalmāru un gliemežiem. «Astoņkājis un gliemeži man garšoja, bet kalmāru laikam nekad vairs neēdīšu,» smaidot secina ceļotāja.
Aizbēguši no vēsās Latvijas vasaras, Horvātijā dejotāji baudīja silto Adrijas jūras ūdeni. Pirms došanās peldē tūristi lieto speciālas čībiņas, lai jūras eži nenodara pāri pēdām. Ūdens ir tik sāļš, ka nemaz nav jāpeld, lai noturētos virs tā. Pietiek izgulties «zvaigznītē», un ķermenis dreifēs ūdenī.
Nirējus notur par haizivīm
Vienā no peldēm Santa Zemīte pamatīgi pārbijusies. «Ūdens bija kristāltīrs. Es iepeldēju diezgan dziļā vietā un to, kas peld zem manis, varēju saskatīt dažu metru dziļumā. Es baudīju silto ūdeni, līdz pamanīju, ka zem manis parādās vairāki melni lieli objekti. Es ļoti pārbijos, un pirmā doma bija, ka tās ir haizivis. Izrādījās, tie bija deviņi ūdenslīdēji. Un jau atkal pēc nelielas baiļu lēkmes sekoja smieklu izvirdums,» amizanto situāciju atceras Santa.
Baušķeniece stāsta, ka horvāti iebilst, ja tūristi staigā, pārāk atkailinājušies. «Pirms brauciena tieši lasīju rakstu, kurā teikts, ka horvātiem ir iebildumi pret tūristiem, kuri staigā, nepietiekami apģērbti. Arī mūsu grupā bija kāds vīrietis, kurš karstajā saulē neuzvilka krekliņu. Tā bija svētdiena, un daudzi horvāti devās uz baznīcu, līdz mēs viņiem trāpījāmies ceļā. Arī mums nācās uzklausīt aizrādījumus no vietējiem par vīrieti bez krekliņa,» atgadījumu atminas ceļotāja.
Atpakaļceļš dejotājiem bija tikpat garš kā turpceļš, bet jautrāks, jo Santa savu jubileju sagaidīja, esot Polijā.
S. Zemīte cer ceļot vēl. «Braukšu uz Gruziju, bet noteikti vēlētos redzēt Aļasku vai Ņujorku. Horvātijā izbaudījām tūristu iecienītās takas, bet ļoti vēlējos iepazīt vietējo iedzīvotāju ikdienu, kādu nomaļāku lauku stūrīti apskatīt. Bet to nākamreiz!» sarunas beigās nosaka baušķeniece Santa.
