Fotokluba «Bauska» ilggadējās tradīcijas ir saglabājušās. Tāpat kā iepriekšējās vasarās, arī šogad vienu nedēļu pavadījām jūras malā, tradicionāli – Kurzemes jūrmalā.
Fotokluba «Bauska» ilggadējās tradīcijas ir saglabājušās. Tāpat kā iepriekšējās vasarās, arī šogad vienu nedēļu pavadījām jūras malā, tradicionāli – Kurzemes jūrmalā.
Šogad citā pasaulē aizgāja Māris, Normunds… Tāda ir dzīve. Saka jau, ka nav nekā mūžīga – akmeņi sadrūp, metāls sarūsē, bildes sadzeltē, bet cilvēkus atceras. Viņus abus, Tautas fotostudijas «Bauska» radošo un tehnisko tandēmu – Normundu Pūķi un Māri Zusānu –, domās un atmiņās pieminējām daudz. Šī gada plenērs – mūsu veltījums VIŅIEM.
Karo ar odiem
Nav daudz dullo, kas jau kuro gadu fotografē jūras malā, dzīvo teltīs, vāra ēdienu nomelnējušā katliņā un ēd no smilšainiem traukiem, karo ar odiem un ērcēm, ar bažām vēro nepastāvīgo laiku. Šogad plenēra norisei izvēlējāmies Ziemupi, kas atrodas ļoti labā vietā, netālu no Liepājas. Šeit ir jūra ar lieliem akmeņiem, kadiķu audzes, volejbola laukums, iekārtota ugunskura vieta, ir ūdens un citas labierīcības.
Trijatā metas viļņos
Nevar izstāstīt visu plenērā piedzīvoto, bet ir vērts atcerēties kaut vai laika apstākļus. Visu nedēļu tie bija nepastāvīgi – te saule svilināja uz nebēdu, te uzlija un kļuva vēss. Vienu nakti pārdzīvojām vētru, kuru gan vietējie iedzīvotāji par stipru neuzskatīja. Tāds parasts vējiņš, kaut gan jūrā viļņi sasniedza cilvēka augumu.
Vējš no jūras atnesa siltu ūdeni, un peldēšanās trakojošā ūdens klajā pārvērtās par neaizmirstamu piedzīvojumu. Bangās varēja ieiet, tikai trijatā saķeroties rokās, jo straume nesa no krasta prom ar milzu spēku. Viļņi nāca slīpi, peldot varēja iznākt apmēram 300 metru no tās vietas, kur gājām iekšā jūrā.
Sēdēšana vienā vietā apnika. Apstaigājām visas tuvākās apkārtnes ievērojamos objektus – Ziemupes kapsētu, baznīcu, bijušo karaspēka daļu, paegļu audzi, jūras malu, sagāztos kokus un, protams, arī veikalu. Nolēmām kaut kur aizbraukt. Liepājā jau bijām nedēļas vidū, tāpēc gribējās apskatīt slaveno Ventspili.
Ventspils pārsteidz un sajūsmina
No Ziemupes līdz Ventspilij ir 92 kilometri pa diezgan labu ceļu. Sasēdāmies divās automašīnās, dežurantus un putras vārītājus atstājām nometnē un devāmies ceļā.
Ventspils pārsteidza ar ielām un trotuāriem, kas veidoti no bruģa ķieģeļiem. Zālīte nopļauta, gandrīz visur ziedi, tīrs, daudz parku, skvēru un laukumu. Var redzēt, ka šeit par iedzīvotājiem rūpējas. Vecpilsēta restaurēta, uzbūvēta bērnu pilsētiņa, ūdens atrakciju parks, sakārtota pludmale. Ļoti daudzās vietās norit celtniecības darbi.
Vietām gan blakus greznai savrupmājai atrodas pa kādam necilam namiņam ar aizsistiem logiem vai izdauzītām rūtīm. Jāsaprot taču, ka ne visi var atļauties sakārtot savus namīpašumus, bez naudas tas nav iespējams. Jāsaka pat, ka bez ļoti lielas naudas, un var redzēt, ka Ventspilī tā ir. Nenozīmīgs sīkums, bet pilsētas katrā tualetē ir tīrs, gaišas flīzes, silts ūdens un tā pati cena, kas citās pilsētās – desmit santīmu.
Apmaldās un satiekas
Apskatījuši Ventspili, kur bērni draiskojās ūdens atrakciju parkā un rotaļu laukumā, devāmies uz Liepājas pusi. Izbraucot no Ventspils, viena mašīna no otras atpalika, un Guntis, braucot pa priekšu, neievēroja pagriezienu uz Liepāju. Liels pārsteigums bija, kad Arnis un Jadviga, prasot tuvāko ceļu, sadzirdēja atbildi, ka atrodas… Kuldīgā. Tā nu nekādi nevarēja būt pa ceļam no Ventspils uz Liepāju! Vēl vairāk izbrīnīja fakts, ka pie viena no jaunatklātajiem tirdzniecības centriem Kuldīgā stāvēja pazīstama mašīna – mūsējā. Tā apmaldīties un tā satikties! Fantastika.
Kurzemē daudzās vietās ceļa rādītāji nav uzstādīti, pie lielām maģistrālēm ir, bet, nobraucot no tām, informācija ir minimāla. Arī sameklēt Riežupes alas pie Kuldīgas varēja, tikai pateicoties labiem cilvēkiem, kuri izstāstīja pareizu ceļu. Alās iekšā gan netikām, jo to saimniece (ar zelta zobiem un mobilo telefonu) paziņoja, ka viņa ir piekususi, darba laiks beidzies, un pieprasīja tādu maksu, kas bija nesamērīgi augsta.
Kājāmgājējiem savi piedzīvojumi
Nometnē mūs gaidīja Māris – noguris, izbadējies un stīvām kājām. Vienpadsmit stundu bija pavadījis ceļā no Bauskas līdz Ziemupei, balsojot un cerot uz veiksmi autostopā, gājis ar kājām. Pēdējais smagākais posms bijis no Liepājas līdz Ziemupei – 25 kilometri, kad neviena mašīna nav turējusi. Paradokss, bet lielu gabalu nobraukts ar zivju mašīnu, palīdzējis šoferītis, kurš no Rīgas uz Liepāju vedis dažādas zivis. Arī tā dzīvē notiek.
Ziemupes nometni sasniedza arī kājāmgājēju grupa, kuru vadīja nenogurdināmais rundālnieks Vilnis Līdaka. Pēc neilgas atpūtas nākamajā rītā kājnieki devās tālāk uz Pāvilostas pusi, bet mēs turpinājām fotoplenēru. Ik pa brīdim šķita, ka jābrauc mājās, jo lietus lija, tomēr visi izturēja. Īpaši labas un saulainas bija pēdējās divas dienas.
Fotoplenērs beidzies, darbs turpinās ar jauniegūtiem fotomateriāliem. Jau rudenī skatītāji varēs redzēt jaunos darbus. Savas fotogrāfijas rādīs Jadviga, Guntis, Māris, Kristīne, Arnis, Zane, Ilze, Taja un Artūrs. 9. novembrī paredzēts atklāt izstādi Ziemupē.
GUNTIS ŠLOSBERGS, plenēra dalībnieks
