Vecsauliete Liene Lagzdiņa vidusskolas zinības apgūst Rīgas Franču licejā. Aizvadītā vasara viņai pagāja Francijā.
Vecsauliete Liene Lagzdiņa vidusskolas zinības apgūst Rīgas Franču licejā. Aizvadītā vasara viņai pagāja Francijā.
Vairākus mēnešus meitene strādāja par kalponi kādā pilī Normandijā, Francijas ziemeļrietumos, netālu no Atlantijas okeāna. Bagātā Ambrozellī ģimenē viņai bija jāpieskata trīs jaunākie bērni: astoņus gadus vecais Fransuā Žozefs, vienpadsmitgadīgais Matiass un Makss, kuram 14 gadu.
«Grūts bija sākums,» atzīstas Liene. «Saimniece tā arī pateica: «Tev te nebūs nekāds vidusskolas brīvlaiks! Tu esi atbraukusi strādāt, lai man būtu brīvdienas.» Ir jābūt pakļāvīgām, īpaši sākumā, nav jāizrāda sava nepatika. Tomēr grūtākais nebija darbs, bet gan prombūtne no draugiem, vecākiem. Man vajadzēja gatavot ēst, mazgāt veļu, palīdzēt iepirkties, protams, pieskatīt un kavēt laiku bērniem.»
Vai tevi, jauno auklīti, bērni nesagaidīja tāpat kā Mariju no «Mūzikas skaņām»?
– Sākumā baidījos, ka tā būs, bet nekā. Mūsu attiecības bija ļoti draudzīgas, šķiršanās pildīta ar asarām un aicinājumiem nākamvasar atbraukt vismaz ciemos. Ģimenē kopā ir deviņi bērni, man vajadzēja pieskatīt trīs jaunākos. Biju jau 25. kalpone, piektā no Latvijas. Saimniece ir ļoti apmierināta ar latviešu meitenēm, jo viņas ne tikai labi strādā, bet cenšas bagātināt arī sevi, mācās valodu, izzina cilvēkus, paražas.
Kā uztvēri vārdu «kalpone»?
– No saimnieces mutes tas nebūt neskanēja nicinoši. Es strādāju, mācījos valodu, pelnīju sev naudu. Ģimene ir ļoti laba, vecāki – mākslinieki restauratori, ļoti bagāti cilvēki, dzīvo ēkā, kas atgādina pili. Tajā viņi aizvada vasaras mēnešus, prom no Parīzes. Mājā nav televizoru, toties ir ļoti gleznaina apkārtne, bērniem radītas dažādas aktīvās atpūtas iespējas.
Vai pastāvīga kalpoņu klātbūtne bērnus nebija izlutinājusi?
– Nē, bērni nebija izlutināti, ļoti respektēja tēva viedokli. Bet viņos jau bija izstrādājies tāds kā reflekss – aiz sevis neko nenovākt, jo ir taču kalpone. Bet to viņi darīja neapzināti, nevis ļaunprātīgi. Mazajam Fransuā bieži vien negribējās ēst. Es par to uzreiz negāju sūdzēties saimniecei, bet ar puisēnu sākām kādu spēli un ēdienu notiesājām rotaļājoties. Jauki bija vakari pie ugunskura, kopīgas spēles.
Ko franči iemācījās no tevis?
– Franči ir ļoti lepni par savu nāciju, valodu, varbūt tāpēc nav naski uz svešvalodām. Ar Maksu kopā mācījāmies angļu valodu. Ēdieni bija jāgatavo tādi, kā saimniece lika. Kad reiz uztaisīju salātus latviešu gaumē ar krējumu, viņi tos neatzina, jo uzskatīja par ļoti barojošiem. Toties manis vārīta zupa no zivju galvām viņiem bija patīkams pārsteigums – tika notiesāta slavējot.
Ko būtu gribējusi vairāk iegūt šajos trijos mēnešos?
– Brīvdienas bija garlaicīgas, jo pils atradās nomaļā vietā un tuvējā pilsētiņā nebija izklaides iespēju. Taču pirms strādāšanas laukos divas nedēļas kopā ar draudzeni pavadīju Parīzē, tā kā Franciju nedaudz esmu iepazinusi.
Kā tavu lēmumu strādāt ārzemēs uzņēma vecāki?
– Tētis uzskatīja, ka tā būs laba dzīves skola, bet mammai sākumā bija sāpīgi pieņemt apjausmu, ka meita tagad būs kalpone. Tomēr visas grūtības man atsvēra iegūtais.
Kas būtu jāņem vērā, lai, dodoties darbā uz ārzemēm, nokļūtu tādā ģimenē kā tu un neiekultos nepatikšanās?
– Ģimenes jāmeklē ar ļoti drošu paziņu starpniecību. Rīgā ir aģentūras, bet tur rūpīgi jāpārbauda visi dokumenti. Šo ģimeni nākamvasar esmu ieteikusi citai meitenei. Man arī šo darbu iesacīja laba un uzticama draudzene.
