Kādas tiesības ir cilvēkiem, kuri strādā gadījuma darbus un «slēdz» mutvārdu līgumus ar darba devēju? Šāds jautājums radās pēc kāda apmeklētāja vizītes redakcijā.
Kādas tiesības ir cilvēkiem, kuri strādā gadījuma darbus un «slēdz» mutvārdu līgumus ar darba devēju? Šāds jautājums radās pēc kāda apmeklētāja vizītes redakcijā.
«Sirds ir pilna līdz malām no aizvainojuma,» tā savu sāpi ar asarām acīs pieteica kāds pusmūža vīrietis. Skumjais stāsts ir apmēram šāds. Pēteris, sauksim viņu tā, bija pieteicies darbā pie saimnieka. Strādājis «kā buldozers» – cirtis krūmus, plēsis celmus, zemi racis un apkopis siltumnīcu. Pirmajā mēnesī saimnieks maksājis, bet tad radušās domstarpības un Pēteris padzīts. Par pēdējām 11 nostrādātajām dienām tā arī neesot samaksāts.
«Esmu mehanizators, darba gaitas sāku pirms 26 gadiem. Līdz pensijai vēl ir kāds laiciņš. Nebīstos neviena darba, esmu gatavs strādāt par pieticīgu samaksu. Bet ko jūs teiktu, ja jums liktu strādāt līdz 19 stundām diennaktī, braukt ar mašīnu, kas nav tehniskā kārtībā, doties pēc kokmateriāliem svešā mežā, bet pēc tam ar kaunu padzītu, nesamaksājot par padarīto ne santīma?
Es zinu, ka tā nav tikai pie mums – pirms laika līdzīgi man klājās Cēsu pusē, kur sameklēju darbu vienā firmā. To pieredzējis, es vairs nezinu, pie kā vērsties, kam sūdzēties, kur meklēt vēl kādu darbu,» tā savu stāstu beidza Pēteris.
Viņš nav pirmais vīrietis, kurš vēsta par tamlīdzīgām lietām. Nepūloties iedziļināties iemeslos, kādēļ Pēterim jau kuro reizi darbs uzteikts, skaidrs ir viens – ja cilvēks ir strādājis, viņam par padarīto jāsaņem atlīdzība.
Tiesa, pašlaik uzņēmējiem vai saimniekiem, īpaši laukos, ir problēmas atrast uzticamu strādnieku, kurš ierastos darbā laikā un padarītu pēc labākās sirdsapziņas. Par to jau esam vairākkārt rakstījuši. Tomēr ne jau visi darba meklētāji ir nelabojami alkoholiķi vai slaisti. Jau minētais «Pētera variants» liek domāt, ka nav mazums gadījumu, kad, izvirzot prasības strādniekam, darba devējs «aizmirst» savus elementāros pienākumus.
Neuzskatu par nosodāmu, ja darba devējam ir stingras prasības un bez vārda runas tiek atlaists sagrēkojies strādnieks. Taču «stingrība» nav un nebūs sinonīms vārdam «visatļautība». «Rotaļas» ar gadījuma un mutvārdu līguma darbiniekiem nav pieļaujamas. Šaubos, vai, reiz pievilts, strādnieks dosies pakalpot nākamajam saimniekam tikpat dedzīgi kā pirmajā reizē. Nevienam nav izdevīgi, ja tiek uzturēta spriedze un neuzticēšanās starp darba devējiem un gadījuma strādniekiem. Manuprāt, daudz ko šajā jomā par labu varētu vērst vispirms paši darba devēji, būdami stingri un prasīgi, taču arī cilvēcīgi «darbmācības skolotāji».
