Mēs pasaulīgās sāpes smagām rokām turam, un bēdu lāses sirdīs krīt un krīt, un prasām sev un prasām visiem apkārt – vai sāpju kliedziens apklusīs jau rīt?
Mēs pasaulīgās sāpes smagām
rokām turam,
Un bēdu lāses sirdīs krīt un krīt,
Un prasām sev un prasām
visiem apkārt –
Vai sāpju kliedziens apklusīs jau rīt?
Dun gadusimts no šāviņiem un
šķembām.
Un vienmēr kaut kur cilvēks
vaid un ļimst.
Ar kādām cerībām un ilgām,
No nāves bēgot, jaunais cilvēks
dzimst?
Un mātes stāv ar melniem
lakatiem,
Un ugunsputnus debess zilgmē lād,
Un nolād dēlus, kuri
pārvērtušies velnos,
Nāk maizi, dzīvību un miesu
sabradāt.
Mēs visi, rokas pielikuši, jūtam,
Kā mūsu labā māte Zeme trīs,
Un cer, ka cilvēcības varu
Uz jauno gadu simtu aiznesīs.
