Pašā vasaras vidū tikās Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma absolventi, kuri zootehniķa diplomu saņēma pirms 40 gadiem.
Pašā vasaras vidū tikās Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma absolventi, kuri zootehniķa diplomu saņēma pirms 40 gadiem. Tātad pieredzējušas meitenes un zēni, kuru līdzpaņemtie jaunības foto mazliet atšķīrās no «dzīvajām bildēm» šodien. Bijām 21 absolvents, salidojumā ieradās 14, mūžībā aizgājis viens. Mūsu kursā četri ir Sibīrijas bērni, kuri tolaik tikko bija atgriezušies dzimtajā pusē. Kad viņi sāka mācības Kazdangā, vajadzēja pārvarēt mazvērtības kompleksu, jo Sibīrijas skolās, protams, nemācīja ne latviešu valodu, ne literatūru, ne drusciņ nestāstīja, kas notiek Latvijā. Vecāki sprieda – mācības tehnikumā būs lētākas nekā vidusskolā, šeit maksā stipendiju.
Par izvēlēto specialitāti meitenēm un zēniem bija miglains priekšstats. Viņi nezināja, ka būs jābrien kūtīs, jāslauc govis, jāprot sarūpēt labu sienu, jāvada lielfermas. Šī uzskaite saistās ar sāpīgāko – ar pensijas mazumiņu. Ciešama tā ir tiem, kuru bērnība pagāja Sibīrijā, – Ls 70 un vairāk mēnesī. Bet tiem, kuri salā un svelmē strādāja fermās, ar izmaņu vadīja kompleksus un karoja par strādātāju disciplinētu darbu, – 35 vai 36 lati.
Pēc lielsaimniecību sabrukuma tikai dažiem laimējās rast ienesīgu darbu. Viņiem tad jau bija ap 50, un darbs personiskajā saimniecībā parasti nedod lielu svaru pensijas kapitālā. Kāds teiks: palīgsaimniecība taču ir balsts, bet naudas aprite tajā gausa. Arī kādreizējiem zootehniķiem ir nācies strādāt privātfirmās, kur naudu maksā aploksnēs.
Mājupceļā no Cīravas, kur notika šis saiets, rēķinājām, cik šovasar izmaksā siena sagāde, ja nav savas tehnikas. Par plēvē ietīto skābsiena rituli esot jāmaksā astoņi lati, par zāles hektāra nopļaušanu – ap desmit latu. Tātad – ja nav savas tehnikas, ar vienu pensiju siena sagādei gotiņai diez vai pietiek.
Zemgalē šovasar laukos redz daudz lietus placinātu siena ruļļu. Pāris dienu pirms šīs tikšanās laikraksts «Diena» (12. jūlijā) publicēja Pasaules Bankas augsto vērtējumu par lauksaimniecības reformu Latvijā. Proti, 27 Austrumeiropas valstu un NVS konkurencē Latvija ir ceturtajā vietā aiz Čehijas, Igaunijas un Ungārijas. Diemžēl Pasaules Banka vērtē nevis to, kāda ir lauksaimnieciskā ražošana, bet to, cik stipri valsts attālinājusies no centralizēti plānotās ekonomikas. Lauciniekus uztrauc bezdarbs. Valsts, īstenojot zemes reformu, nepiedāvāja jaunas iespējas tiem cilvēkiem, kuri palika bez darba.
Par spīti visam, absolventu saietā netrūka ne humora zibšņu un siltu vārdu par skolotājiem personībām, dēku stāstu par lavīšanos uz randiņiem, kad kopmītnēs iestājies naktsmiers un pils gaiteņos skan tikai dežurējošā skolotāja soļi (pilī bija meiteņu kopmītnes). Taču tie, kuri gadu desmitus āvušies gumijas zābakos un briduši dubļus kopdarbā, tagad savos laukos nenoveco. Gluži vienkārši – tāds rūdījums.
M. SUPE Saulainē
