Mājas vārds. Ieinteresē jauno paaudzi.
Mājas vārds. Ieinteresē jauno paaudzi
Andis Paeglītis, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centra vadītājs, ar ģimeni brīvdienās dodas uz dzimtas mājām “Pīles”, kas atrodas Iecavas novadā uz Misas pusi.
Paeglīši jau trešajā paaudzē dzīvo Rīgā, bet dzimtas mājas izmanto kā vasarnīcu. Saimnieks no Iecavas novadpētnieka Ēvalda Kivilanda uzzinājis, ka nama nosaukums ir viens no senākajiem apkaimē. Savulaik mājas rentētas no muižas, pēc tam izpirktas. A. Paeglīša senči “Pīlēs” sāka dzīvot 19. gadsimtā, kad vēl latviešiem nebija uzvārdu. Pirmā saimnieka vecvectētiņa vārds bija Juris, kuru rakstīja ar diviem burtiem “r”.
Marijas aka neizžūst
“Mammas māsa sarakstījusi grāmatiņu. Interesanti palasīt. Vairāk aprakstīta dzimta, taču runāts arī par “Pīlēm”,” tā rīdzinieks. No aizmirstības paglābti vairāki interesanti stāsti. Piemēram, viens no tiem ir par akas rakšanu.
A. Paeglīša vecvecāki bija skolotāji. Vectētiņš Jānis un vecmāmiņa Marija vasarās cītīgi saimniekojuši “Pīlēs”, īpašumā bijuši 60 hektāru zemes. Vecmāmiņa bijusi stingra rakstura, laikam lielā mērā vadījusi visu. Mājās rakta aka. Vectētiņš izdomājis, ka tai jābūt vietā, kur ērti pieiet. Turpretim vecmāmiņa cītīgi izstaigājusi apkārtni ar rīkstēm un atradusi āderi. Beigās izraktas divas ūdensņemšanas vietas. Vecmāmiņas akā patiešām ūdens nav trūcis, bet vectētiņa izvēlētajā vietā aka ātri izžuvusi, saimniece to vīram bieži atgādinājusi. Vectētiņš beigās teicis: “Laikam jau, kad mēs abi būsim tajā saulē, tu man nāksi pretim un sacīsi, ka tava aka tomēr bija labāka.” Pašlaik Jāņa aka ir aizbērta, bet saimnieces Marijas aka vēl kalpo.
Zemgales kalnā
A. Paeglītis dzimtas mājās mita, kad bija praksē Iecavas slimnīcā. Turklāt, kad viņš pagājušā gadsimta 70. gados sāka strādāt ārstniecības iestādē un pārcēlās ar sievu uz Iecavu, jaunā ģimene “Pīlēs” nodzīvoja divus mēnešus, līdz dabūja istabiņu bijušajā aizsargu namā Iecavas parkā.
Paeglīši toreiz bija jauni cilvēki, kurus ļoti interesēja sabiedriskā dzīve. Mediķiem bija arī mazdārziņš, taču ar lauksaimniecību ne īpaši veicās. “Turpretim iecavnieki, kā beidza darbu, tā kapļus pār pleciem un uz dārziem. Uzklausījām atgādinājumus par aizaugušām dobēm: “Jums tur mazliet jāpakopj, jums tur nezāles saaugušas.” Protams, tās bija, jo mēs jau tik naski nedarbojāmies ar visām lietām,” stāsta A. Paeglītis. Savukārt dzīvesbiedre Inese piebilst: “Dzīvojot Iecavā, ievēroju vietējo ārkārtīgi lielo uzņēmību un mērķtiecību. Visi mūsu draugi ir pedantiski un kārtīgi. Centāmies un mēģinājām audzēt kāpostus, tulpes, mežeņus. Beigās piepelnījāmies ar savu arodu – braukājām uz Misu un Dimzukalnu labot zobus.”
Pašreizējā “Pīļu” ēka meža ielokā ir celta pirms pieciem sešiem gadiem. Saglabātā atrašanās vieta pakalnā ir laba, no tās redzama plaša apkārtne. “Citur būvēt nebūtu jēgas. Kalns tomēr… kā no augšas skaties uz pārējiem. Tas kalns jau te tāds nosacīts, bet Zemgales paugurs ir,” joko īpašnieks.
Māju vēsture ir ļoti raiba. Tās degušas vairākkārt – vienreiz iespēris zibens, bet Pirmajā pasaules karā ēku nopostīja. Savukārt Otrajā pasaules karā “Pīlēs” hospitālis bijis gan krieviem, gan vāciešiem.
Tā kā “Pīles” izmantotas kā vasarnīca, iespējams, tāpēc dzimtu neskāra izsūtīšanas.
Miers un brīvība
“Te ir pilnīgs miers. Nekur nav jāskrien. Ja paveic darbu, ir labi. Nav jāsteidz pa galvu pa kaklu, tas nav dzīvības jautājums. Piektdienas vakaros mēs šeit ierodamies. Tā gandrīz visas nedēļas nogales un brīvdienas šeit esam. Ļoti liels prieks, ka mani jaunieši arī labprāt uz šejieni brauc. Tas bija mans mērķis. Visu te būvēju tikai ar domu, lai viņus pievilinātu. Tāda dzīve, ko lai dara! Kāda jēga te vieniem pašiem sēdēt?” smejot teic A. Paeglītis. Viņš pieļauj, ka varētu dzimtas mājās kādreiz dzīvot pastāvīgi.
