Jubileju 17. martā svinēja Rudīte Varnevica.
Jubileju 17. martā svinēja Rudīte Varnevica
Codes pagasta iedzīvotāja Rudīte Varnevica par godu 70 gadu jubilejai šogad milzu balli nerīko. Lielāku uzmanību viņa veltīšot nākamā gada svinībām, kad kopā ar vīru Imantu svinēšot zelta kāzas.
Sūrās dienas
Rudītes bērnība nebija rozēm kaisīta. Viņas māte bija poliete, kalpone lauku sētā. Jaunajā meitā bija ieskatījies kāds saimnieka dēls, taču viņa tēvs bija nikns – ar citas tautības meiču precēties neļāva. Vienubrīd puiša māte runājusi, ka ļaus dēlam precēties, ja piedzims dēls. 1938. gadā pasaulē nāca Rudīte, un viņas liktenis jau bija izlemts. Mazo meiteni atdeva pavecākam pārim no Sēlijas.
Kara gados audžuvecāku īpašumi saruka. Komunisti viņus izputināja pavisam. Sešpadsmit gadu vecajai pusaudzei bija jāiet pasaulē laimi meklēt. Rudīte vēlējās atrast māti un devās uz Bauskas rajonu. Viņa stāsta: “Zināju, ka mamma ir Mežotnes ķieģeļu ceplī, bet nebija ne jausmas, kur tas ir un kā meklēt. Tas bija smags brauciens. No Neretas tiku līdz Čagām, tad karavīri ar mašīnu aizveda līdz Kalnakrogam. Nāca jau vakars, nebija, kur palikt. Sēdēju upes malā un, izmisuma mākta, biju gatava mesties ūdenī. Vienīgais glābiņš bija sviestmaize, ko draudzenes māte iedeva ceļam. Apēdu, un radās enerģija. Aizgāju līdz kādai mājai. Tur skaista meitene ar ļoti garu bizi man parādīja ceļu un pastāstīja, kādu namu meklēt. Drīz arī ceļojums bija galā.”
Māte sākumā nav gribējusi meiteni pieņemt, bet ar laiku pārdomājusi. Rudītei nācās iet skolā, lai gan viņa bija cerējusi, ka jaunajā vietā mācīties nevajadzēs. Kad skola tika pabeigta, viņa strādājusi tekstilkombinātā “Saule”, pēc tam līdz pat pensijai – Bauskas autotransporta uzņēmumā.
Uzvārda radinieki
Jubilāres dzīve bijusi cieši saistīta ar netālajiem kaimiņiem, uzvārda radiniekiem – Varnevicu ģimeni. Rudīte atceras: “Vectēvs reiz stāstīja, ka otrs radinieku atzars esot viņa brālēna bērni. Kādreizējam Saulīšu māju saimniekam Ilmāram Varnevicam šis brālēns varēja būt vectēvs. Bieži esam bijuši kopā ar kaimiņiem, vecākais dēls Sandris bērnībā draudzējās ar kaimiņpuiku Ivaru.” Tomēr pirmās neatkarīgās Latvijas laika raduraksti kara gados ir nojukuši.
Vīram Imantam uzvārds savulaik bijis Varnevičs, bet dažādos birokrātijas procesos abi pazaudējuši jumtiņu virs “c”. Rudītei jau precību dokumentos uzvārds uzrakstīts nepareizi. Taču Imantam ik pa brīdim bijušas problēmas, jo dokumentos parādījušies abi uzvārdi.
Uzvārdu un vārdu līdzība reiz esot izspēlējusi nepatīkamu joku. Kad citā saulē aizgājis Ilmārs Varnevics, daudzi esot izteikuši līdzjūtību arī otrai Varnevicu ģimenei. Vienam vīram gājis pavisam traki. Ieraugot Imantu, viņš ķēris pie sirds un nokritis. Kad atjēdzies, varējis vien pateikt: “Es domāju, ka tu jau viņsaulē, bet te pēkšņi nāc pretim…”
Divi kaķi un govs
Vieglas dienas Rudītei neatnesa arī neatkarības gadi. Galus varot savilkt, esot arī viena govs. Mājās vēl saimnieko divi kaķi – melnais, mīļais Bricis un rudais Baksis.
Jubilāre ir izaudzinājusi dēlus Sandri un Jāni. Jaunākā dēla Jāņa ģimenē aug arī divi mazbērni. Ar abu dēlu palīdzību Varnevicu ģimene remontē veco māju. Viegli neiet – dēliem maz brīva laika, bet saimniekiem trūkst naudas remontam. Tomēr Rudīte Varnevica ir pozitīvi noskaņota.
