Misas vidusskolas audzēknes publikācija «Rudens vārdi mūsu Latvijai» (8. novembra numura 2. lappusē) radīja divējādas izjūtas.
Misas vidusskolas audzēknes publikācija “Rudens vārdi mūsu Latvijai” (8. novembra numura 2. lappusē) radīja divējādas izjūtas. No vienas puses, aizkustināja izjustie vārdi, ko jauniete veltīja savai dzimtenei, taču, no otras, – pārsteidza atziņa, ka domrakstā par Latviju neesot bijis gaišuma, ko ielikt. Kā tas var būt?
Par dzimteni vienmēr var atrast gaišus vārdus. Tāpēc rodas secinājums, ka acīmredzot daudzi gaišumu nesaskata, jo to aizsedz tumšais. Tas noprotams arī no teksta, kurā pieminēti “politikas gruži”, kas neļauj elpot. Taču ne jau politika, kuru veido visai nedaudz cilvēku, nosaka valsts gaišumu. Jā, tā var gaišumu paspilgtināt vai apslāpēt, taču nespēj to izdzēst. Valsts iedzīvotājiem vajadzētu to prast saskatīt. Manuprāt, ar to sākas katra cilvēka atbildība – ko viņš grib redzēt un pastāstīt citiem par savu valsti.
Mūsdienu sabiedrībā galvenie informācijas sniedzēji ir plašsaziņas līdzekļi. Skolnieces raksts vēlreiz apstiprināja, ka informācijas devēji visai maz ikdienā stāsta par Latvijas gaišajām lietām. Ziņu izlaidumos vēstis sastāv pārsvarā no dažādu skandālu, nebūšanu un intrigu uzskaitījuma. Gandrīz to vien dzird, ka tas un vēl kāds cits apkauno Latviju. Ļoti maz stāsta par tiem, kas Latvijai dara godu Eiropā un pasaulē, bet tādu ir nesalīdzināmi vairāk. Labi vēl, ka tiek pieminēti tādi globāli notikumi kā Eirovīzijas konkursi, Olimpiskās spēles vai Eiropas čempionāts futbolā, kuros mūsējiem izdodas pārsteigt pasauli un darīt gaišāku Latvijas tēlu.
Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa, “augstākā pilotāža”, līdz kurai aizsniedzas retais, bet ikdienas darbs un necilāki panākumi, uz kuriem balstās lielie sasniegumi, tiek noklusēti. Daudzas jomas, kurās panākumi ir ne mazāk respektējami (bet dažreiz pat vairāk) kā pieminētie, plašsaziņas līdzekļos parādās reti. Tas gluži vienkārši nav tik populāri. Piemēram, teātris vai klasiskā māksla. Arī šajās jomās Latvijas mākslinieki bieži gūst speciālistu atzinību, taču par to zina retais.
Vai mēs ziņu izlaidumos dzirdam, kā mūsu operdziedātājiem, baletdejotājiem veicas, uzstājoties pasaules teātros? Vai daudz zinām par tādiem cilvēkiem kā Elīna Garanča, Baiba Skride, Ingus Pētersons, kas ar talantu sajūsmina Eiropas koncertzāļu un operu publiku? Vai daudz ir dzirdēts vai lasīts par Jaunā Rīgas teātra starptautiskajiem panākumiem? Ne velti šī gada “Dienas” konkursā 9. klašu audzēkņiem jautājumi par teātri bija visgrūtāk atbildamie. Masu saziņas līdzekļos informācija par tiem atrodama ar grūtībām.
Arī par sportistu ikdienas gaitām, kas ir pamatā starptautiskam triumfam, zinām maz. Vai daudzi pamanījuši, ka nesen mūsu futbolā piedzīvots vēl kāds vēsturisks notikums, kas nozīmības ziņā neatpaliek no dalības Eiropas čempionātā? Pirmie Latvijas futbolista Māra Verpakovska gūtie vārti galvenajā futbola klubu turnīrā Eiropā spēlē ar vienu no kontinenta vadošajiem futbola klubiem, kura spēlētāju meistarība naudas izteiksmē tiek vērtēta dažu Latvijas pilsētu budžeta apmērā.
Kas tur īpašs, jūs teiksit? Tas, ka lielākā daļa pasaules futbolistu nekad netiek pat pie spēlēšanas šādā turnīrā, jo tajā piedalās tikai savu valstu vadošās komandas, bet, ja tiek, tad statistu lomā. Eiropas sporta kanāls mūsu futbolista skaisto spēli rādīja un ar sajūsmu komentēja nedēļu vairākas reizes dažādos diennakts laikos. Cik reižu šo vēsturisko momentu parādīja Latvijas Televīzija? Pat sporta ziņās nepamanīju.
Kādā “Neatkarīgās”, rīta avīzes Latvijai, publikācijā ievēroju mūsu valsts grāmatizdevēju sūkstīšanos, ka sabiedrība neko nezina par Frankfurtes starptautisko grāmatu gadatirgu, kurā Latvija piedalās jau kopš 90. gadu sākuma, kaut gan šis forums “atpazīstamības ziņā nav mazvērtīgāks brends par Eiropas čempionātu futbolā”. Tā, lūk! Grāmatnieki ir “greizsirdīgi” uz futbolistiem, visi kultūras pārstāvji kopumā – uz sportistiem.
Gaišo ir jāmāk saskatīt, īpaši tad, ja to negrib vai nemāk žurnālisti. Iespējams, nav pamata pārmest plašsaziņas līdzekļiem, tāds ir viņu darbs – atklāt negācijas. Taču nevajag domāt, ka Latvijā nav nekā gaiša tikai tāpēc, ka par to nerunā televīzijā vai neraksta avīzēs.
MARINA
