Gaismas kaste ir tehnoloģiski vienkārša parikte, ko izmanto mākslinieki. Uz lēzenas, izgaismotas virsmas noliek matēta stikla plātni, kam virsū uzber smalki strukturētas smiltis. Ar pirkstiem vai irbulīšiem var rakstīt vai zīmēt, un tas viss parādās uz ekrāna vai izgaismotas sienas. Mani paziņas saviem diviem mazbērniem gaismas kasti uzdāvināja pirmajā adventē, lai viņi varētu rakstīt savas vēlmes Ziemassvētku vecītim.
Nejaušas sagadīšanās dēļ atnācu ciemos tieši gaismas kastes testēšanas brīdī. Piecus gadus veca meitenīte ar trausliem pirkstiņiem, kuriem cauri atstarojās gaisma, pārliecinoši ķērās pie lietas. Gluži kā tamborējot, viņa precīzi vilka raksta vijumu, līdz divās rindās parādījās: «Mīlēšu mūžīgi mūžos. Mammu, tēti, Tigri, omi, vecpapu un mazo Jēzu.» Tigris ir kaķis.
Vecmāmiņa pēkšņi aizsteidzās uz virtuvi, lai papildinātu mūsu tējas un kafijas tases. Bija redzams, ka tas ir viltus gājiens, lai neviens mājinieks neredzētu viņas reakciju uz meitenītes rakstīto. Ome, mana jaukā jaunības draudzene, apraudājās. Es viņu sapratu, jo tas bija mirklis, kad sagruva sabiedrības un mūsu pašu stereotipisko uzstādījumu nams, kas nozīmēja tikai vienu: mūsdienu pasaule ir nežēlīgi racionāla un patērējoša, tajā nav vietas beznosacījumu mīlestībai un neaptveramam maigumam.
Piecus gadus vecā meitenīte, kura vēlāk koķeti notrauca aprakstītās smiltis, izrādījās vecmāmiņas, mana un savas ģimenes labākā skolotāja. Apgaismotāja. Vēlāk vakarēšanas mierīgajā ritumā pavaicāju meitenei par mazo Jēzu. «Zini, vecais Jēzus man nepatīk. Viņš ir bēdīgs un pārāk tievs. Cilvēki viņu briesmīgi moka, līdz viņš nomirst. Tas man šausmīgi nepatīk. Es gribu, lai Jēzus vienmēr paliek bērns.»
