Kristīgās vērtības sargā ģimene. Lieldienu vēsts nemainās, bet svinēšanas tradīcijas ietekmē katram laikmetam raksturīgi akcenti.
Kristīgās vērtības sargā ģimene
Lieldienu vēsts nemainās, bet svinēšanas tradīcijas ietekmē katram laikmetam raksturīgi akcenti. Tā domā māsas Herta Ozola un Dzidra Druseika – Budbergas luterāņu draudzes locekles.
Stingras tradīcijas
Māsas dzīvo Bauskā un katru svētdienu apmeklē dievkalpojumus Svētā Gara luterāņu baznīcā, bet kristiešu galvenajos svētkos allaž dodas uz savas dzimtās vietas – Budbergas – dievnamu. Viņu tēvs Rūdolfs Biezais 50 gadu bija luterāņu draudzes vecākais. Lietuvas pierobežā ir pagājusi Hertas bērnība, bet Dzidra vēl līdz pagājušajam gadam dzīvoja savu senču mājā. Tagad viņa ir pārcēlusies pie māsas uz Bausku.
“Mūsu ģimenē valdīja stingras kristīgās tradīcijas. Bijām tā audzinātas, ka Klusajā nedēļā pat agrā bērnībā nedrīkstējām klaigāt un draiskoties. Periodā no Pūpolu svētdienas līdz Zaļajai ceturtdienai berzām un tīrījām māju, purinājām segas, jo kārtībai vajadzēja būt nevainojamai. Mums, bērniem, pat neienāca prātā apstrīdēt ģimenē valdošos noteikumus,” atceras Herta.
Savukārt Dzidra piemetina, ka Lielajā sestdienā bija laikus jāapkopj lopi un jāpaspēj visiem nomazgāties pirtī, iekams sāka skanēt Budbergas baznīcas zvani. Nākamajā rītā bērni tika modināti tumsiņā, jo vajadzēja paspēt uz svētku dievkalpojumu, kas parasti sākās pulksten sešos. “Tad nu gan mēs dīcām un raudājām, bet tēvs bija nepielūdzams. Viņš mierināja, ka varēsim izgulēties pēc liturģijas, taču man un māsai to nemaz negribējās, jo Lieldienas mūspusē svinēja trīs dienas un mājās nāca daudz ciemiņu. Uz baznīcu mēs kopā ar vecākiem un vecvecākiem braucām zirga pajūgā. Dievnamā bija ieradušies visi apkaimes ļaudis. Tolaik Budbergas draudzē kalpoja luterāņu mācītājs Teodors Valters,” teic Herta.
Ciemos – ar pīrāgu groziem
Pēc atgriešanās no dievkalpojuma mājās jau ir bijis uzklāts svētku galds, pie kura ģimene sēdusies, kad tikusi noskaitīta kopīga lūgšana. Tradicionāls Lieldienu ēdiens ir bijis grūdenis.
Tā recepti min Dzidra: “Vispirms maizes krāsnī cepām pīrāgus. Vakarā vienā katliņā mamma iebēra grūbas, bet otrā salika kāpostus un cūkas šņukuru. Katlus pusatdzisušajā krāsniņā atstāja līdz rītam, lai sautējas, un tad cēla galdā. Mūsu sādžā – Augškalnos – bija piecas mājas, un katrā cepa Lieldienu pīrāgus. Svētkos kaimiņi cits pie cita gāja ciemos ar pīrāgu groziem. Bija pieņemts pirmās Lieldienas svinēt ģimenēs, bet nākamajās divās dienās braukt ciemos vai uzņemt viesus. Man un māsai tas ļoti patika. Katru gadu tēvs starp diviem lieliem vītoliem sameistaroja šūpoles, un visi ciema ļaudis nāca tās izmēģināt. Ciemiņi parasti dāvināja krāsotas olas vai rakstainus cimdus. Olu dekorēšanas mākslu mums ierādīja vecmāmiņa.”
Turpina tēva iesākto
Padomju okupācijas laika aizliegumi apmeklēt baznīcu Biezo ģimeni neietekmēja. Baznīcas svētku tradīcijas, par spīti aizliegumiem, izdevās saglabāt tāpat kā pierobežas luterāņu vienotību un baznīcas ēku. Māsas joprojām aktīvi iesaistās baznīcas dzīvē, palīdzot organizēt remontus, uzpošot apkārtni un iekštelpas. Pēc Dzidras pārcelšanās uz Bausku šos pienākumus pārņēma radiniece Zigrīda Červinska, kas uztur draudzes māju un rūpējas par kārtību baznīcā. Diemžēl pierobežas ciemos iedzīvotāju kļūst arvien mazāk, jo pēc studijām jauni cilvēki dzimtajā vietā neatgriežas. Pamazām sarūk arī Budbergas luterāņu un katoļu draudžu locekļu skaits.
“Reizēm man šķiet, ka esam pēdējā paaudze, kas kristīgo tradīciju uztur dzīvu. Mums nav pārliecības, ka mazās lauku draudzēs tai būs turpinātāji. Pilsētās gan ir citādi. Ar prieku vērojam, ka Bauskas luterāņu draudzē ienāk jauni, enerģiski un gaiši cilvēki, kuriem ir spēks un apņemšanās uzturēt tradīciju nepārtrauktību,” spriež Herta Ozola.
