Kāds Bauskas tautas nama darbinieks reiz pa jokam ieminējies, ka vajadzētu noteikt kultūras iestāžu labāko gaismu mākslinieku.
Kāds Bauskas tautas nama darbinieks reiz pa jokam ieminējies, ka vajadzētu noteikt kultūras iestāžu labāko gaismu mākslinieku.
To varētu izdarīt pāris minūtēs, jo pagaidām Egils Kupčs ir vienīgais šīs nozares pārstāvis Bauskas rajonā. Jau trešo gadu Egils strādā pilsētas Tautas namā, bet no pagājušā gada rudens kļuvis arī par Latvijas Valsts leļļu teātra gaismu mākslinieku.
Skatuve ir pazīstama vieta
Šo profesiju Latvijas mācību iestādēs apgūt nevar. Vienīgā iespēja ir praktiskā darbā gūta pieredze, atzīst Egils. Viņa specialitāte ir matemātikas un fizi- kas skolotājs, tādēļ jaunu tehnoloģiju apgūšana grūtības nesagādā. Savulaik Egils bijis muzikants, līdz ar to arī skatuves dzīve viņam nav sveša.
Bauskas 390 gadu svinībās Tautas nama skaņu operators Elmārs Jirgensons ieminējies, ka iestādē ir vakanta gaismu mākslinieka vieta. Egils nolēmis pamēģināt un palicis.
Iepriekš neplānota bijusi arī speciālista nokļūšana Leļļu teātrī. Baušķenieks izlasījis laikrakstā darba piedāvājumu, piedalījies konkursā un sācis strādāt. Teātra viesizrādēs Egils jau paguvis apmeklēt Latvijas rajonu daudzas kultūras iestādes un salīdzināt ar Bauskas tautas namu.
«Protams, mēs netiekam līdzi Rīgas klubiem, kur gaismu efektu radīšanai tiek izmantotas visjaunākās tehnoloģijas, taču pilsētas Tautas nama tehniskais nodrošinājums ir pietiekami labs. Mēs strādājam saliedētā komandā un zinām, ko vēlamies panākt. Vadība ir nopietni ieinteresēta iestādes attīstībā, tādēļ katru gadu mans «darbarīku» krājums tiek papildināts ar mūsdienīgām ierīcēm,» stāsta Egils Kupčs. Viņaprāt, jaunās tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka gaismu mākslinieks ne mirkli nedrīkst atslābināties, sekojot procesiem.
Shēmas un prožektori
Gaismu mākslinieka darbam esot redzamā un neredzamā puse. Par redzamo tiek uzskatīta Tautas nama balkonā uzstādītā pults, kas darbojas līdzīgi datoram. Lai varētu strādāt, gaismu māksliniekam jāpārzina programmēšanas pamati un fizikas likumi. Tikpat svarīgs ir gaismas ķermeņu izvietojums zālē. Šīs kombinācijas skatītāji parasti neievēro.
Lielās firmās gaismu inženieris vispirms uzzīmē novietojuma shēmu, bet tehniķis to saliek. Egilam viss jādara pašam. Pirms uzvedumiem arī viņš zīmē, pēc tam variē prožektoru atrašanās vietas un meklē piemērotākās kombinācijas. Pirms brīvdabas sarīkojumiem visu iepriekšējo nakti gaismu mākslinieks mēdz pavadīt programmējot, jo radīt gaismu efektus ārā esot nesalīdzināmi grūtāk nekā slēgtā telpā. Nopietns pārbaudījums Egilam bijis pagājušajā pavasarī, kad Pilskalna estrādē noticis Latvijas tautas deju labāko ansambļu lielkoncerts.
Izrādes mēdz būt atšķirīgas
Ir divu veidu sarīkojumi – šovi un režisoru iestudēti uzvedumi, kuros gaismu mākslinieki izmanto atšķirīgu pieeju. Egils Kupčs skaidro: «Pirms šoviem mēģinājumi nenotiek. Gaismas top izrādes laikā, tāpēc liela nozīme ir mākslinieka intuīcijai un izjūtai. Atceros «Dāmu popa» koncertu pilsētas Tautas namā. Iepriekš nezināju, ko dziedātājas izpildīs, kādas būs kustības un vispārējā noskaņa. Vienkārši bija uzmanīgi jāskatās un jāklausās, lai gaismu rotaļa harmoniski iekļautos priekšnesumā.
Savukārt iestudētos un vairākkārt rādītos uzvedumos «bildes» uz skatuves jau ir izdomājis režisors. Gaismu māksliniekam jāizpilda viņa vēlmes, jāizsaka priekšlikumi. Tāpēc darbs Leļļu teātrī man ir laba pieredzes skola.»
Atklāj teātra pievilcību
Egilam bijis grūti pierast, ka galvenā persona uz skatuves ir lelle. Šajā teātrī iestudē gan leļļu izrādes, gan lugas, kurās kopā ar marionetēm darbojas arī aktieri. Darbs teātrī prasa milzīgu precizitāti. Egils stāsta, ka izrādēs gaismai ir jānodziest vai jāiedegas tieši režisora paredzētajā sekundē. Viss ir atkarīgs no niansēm. Neveiksmīgs gaismas efekts var sabojāt pat vislabāko iestudējumu, spriež speciālists.
Viņš iesaka vecākiem aizvest bērnus uz brīnišķīgu izrādi «Sarkanie zābaciņi». Tajā sešas miniatūras lellītes vada un visus personāžus spēlē viens aktieris. Teātrī baušķenieks sastapies ar interesantiem cilvēkiem. Sākumā šķitis mazliet dīvaini, ka pieauguši vīri, kā, piemēram, aktieris Kaspars Pūce, atmaigst, paņemot rokā lellīti. Taču, iepazinis darba specifiku dziļāk, Egils bez liekuļošanas atzīst: «Arī man iepatikās lelles. Tajās ir kaut kas noslēpumains un neparasts. Jo vairāk lelle «strādā», jo vairāk dzīvībiņas tajā rodas.»
