Skaidrā septembra pēcpusdienā dzirdu pārpasaulīgās dzērvju klaigas un debesīs ieraugu putnu pulciņu – vēl izstiepušos, vēl ne kāsī, no sākotnējā dienvidu virziena tas līgani apmet līkumu un pagriežas uz rietumiem, tad uz ziemeļiem. Kā apmulsuši gājputni vēl tikai iemēģina precīzi organizēto lidošanas kārtību, lai drīz pievārētu kilometru tūkstošus uz ziemošanas vietu.
Rīt ir putnu vērošanas diena, kad ikviens aicināts ar tālskati vai tāpat mēģināt ieraudzīt ne tikai ierastos baložus un zvirbuļus, bet kādu košāku zīlīti, zosi vai mežapīli, pamanīt ceļotāju kāsi debesīs.
Šķiet, tikpat apmulsuši kā gājputni par īsto virzienu un kādas vietas atrašanos šur vai tur ir daļa mūsu jaunatnes, kas nule atstājusi vidusskolas solu. Aizraujošā sarunā ar visnotaļ gudru, atraktīvu, komunikablu un inteliģentu jauniešu grupu nesen pēkšņi atskārtu – viņiem Eiropas un Āzijas robeža nav īsti tur, kur tā joprojām iezīmēta pasaules kartē. Izrādās, daļa jaunās paaudzes ir pārliecināta, ka Maskava ir Āzijā, nevis Eiropas austrumu daļā. Kur tad ir Latvija? Baltija, Austrumeiropa, Ziemeļeiropa, skan dažādas atbildes.
Dzirdēti nostāsti, ka Amerikas vidienes ļaudis esot izjokojami pat vieglāk par eiropiešiem, ja pēc ilgākas «ņu ņu ņu ņu» atkārtošanas lūdz aši atbildēt uz jautājumu: «Kas ir ASV galvaspilsēta?» Tomēr esmu pārliecināta, ka mazas Eiropas valsts cilvēkiem nebūtu ieteicams pasaulē doties ar «apmulsušiem gājputniem» galvā, bet diezgan precīzi jāzina, kur ir kādas valstu, reģionu, kontinentu un pasaules daļu robežas. Šīs zināšanas ir ērti apgūstamas arī pašmācības ceļā – daudzveidīgo karšu pētīšana internetā var būt pat ļoti tīkama izklaide un daudz noderīgāka par datorspēlēm vai TV seriāliem.
