Ciemos brauc ar visiem zvēriem.
Ciemos brauc ar visiem zvēriem
Skaistkalnē pie vecākiem Valdas un Jāņa Kalniņu bērni ir gandrīz katru nedēļas nogali. Savu ģimenes māju Kalniņi sāka celt pirms 20 gadiem, visas ieceres nav īstenotas, atzīst Valda Kalniņa.
Vecākajai meitai Kristīnei pērn nosvinēta 30. dzimšanas diena, Agnesei, jaunākajai, ir 21 gads, dēli – Kārlis, Jānis un Mārtiņš. Ciemu reizēs Valdai lielais zupas katls jāliek uz plīts, jācep karbonāde, kotletes, kartupeļu pankūkas arī visiem garšo. Galdu nes lielajā istabā un izvelk līdz pēdējai robežai. “”Mazbērni” gan mums ir tikai spalvaini – suņuks, trusenīte, jūrascūciņa, bet ciemos bērni brauc ar visiem zvēriem,” stāsta Jānis Kalniņš.
Satiekoties ir svarīgi izrunāties. “Kas tagad atklājas par viņu bērnības laika blēņām! Vispirms mēs ar mammu kļūstam mēmi, pēc tam visi kopā izsmejamies,” atzīst Jānis.
Trešā meita
Kristīne jau 11 gadu strādā Zviedrijā. Pēc tehnikuma aizbrauca auklēt bērnus un iedzīvojās. Zviedrijā izstudējusi ekonomiku, nu jau arī maģistrantūra pabeigta. Dēls Kārlis strādā Latvijas Bankā, aiz muguras bakalaura un maģistra studijas Rīgas Tehniskajā universitātē. Brāļi Jānis un Mārtiņš apguvuši vadības zinību programmu Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Pašlaik vienīgā studente ģimenē ir Agnese, kura Biznesa augstskolā “Turība” apgūst tūrisma uzņēmējdarbību.
Vienu gadu Kalniņu ģimenē dzīvoja 17 gadu vecā vācu meitene Heinke, kura starptautiskajā apmaiņas programmā mācījās Skaistkalnes vidusskolā. “Pagājušajā vasarā ciemojāmies pie viņas vecāku Vācijā. Tikai tad uzzinājām, ka meitenes tēvs ar nāves bailēm bija laidis meitu uz Latviju. Kopš Otrā pasaules kara daudzi vācieši joprojām uzskata latviešus par ienaidniekiem…Ceru, ka esam šīs domas mainījuši,” tā Jānis.
Heinke būs Latvijā arī šovasar, jo piedalīsies Dziesmu un deju svētkos. Dzīvojot Skaistkalnē, meitene apguva saksofona spēli un kļuva par pagasta pūtēju orķestra dalībnieci. “Atbrauca kā “klavieriste”, bet uz šo instrumentu pat neskatījās. Divas reizes mēnesī sestdienās uz orķestra mēģinājumiem gāja mūsu dēli, un Heinke arī gribēja.”
Savējo vidū
Savulaik, būdams skolotājs, Jānis noformējās arī par sētnieku – dēli un meitas slaucīja skolas pagalmu, ziemā agri cēlās tīrīt sniegu. Lai tiktu pie mājas, Valda un Jānis piepelnījās, strādājot naktsmaiņās sulu cehā. Trīs gadus visi kopā audzējuši kolhozā bietes. Kristīnei kopš tā laika mugura samocīta, piemin Valda.
Ir ierasts, ka māja pilna cilvēku. Jānis saviem vecākiem ir jaunākais, devītais bērns, Valda – piektā. “Mans tēvs no Salaspils, māte no Sakstagala pie Rēzeknes. Abi jauki nodzīvoja vēl pāri zelta kāzu ciparam. Kamēr viņi vēl bija, paši vien bez tālākiem radiem jubilejās bijām ap pussimts cilvēku,” stāsta Jānis. Viņa tēvs savulaik četrus kilometrus uz centru kājām gājis, lai dejotu un dziedātu. Tādas lietas laikam iedzimst, spriež Jānis, kurš izveidojis un sekmīgi vada Skaistkalnes pūtēju orķestri. Valda vienmēr ir klausītājos, fotografē, filmē, dzīvo līdzi savējiem. Jānis pūš trompeti, Mārtiņš ir bundzinieks, Kārlis un viņa draudzene spēlē saksofonu.
“Esmu “aptaurētākais” pagastvecis Latvijā. Otra tāda taču nav!” ar šo titulu Jānis Kalniņš lepojas tāpat kā ar savu ģimeni.
