Vieta, kur ģimenei pulcēties. Apaļš, garens, kantains… Vai jūsu mājā/dzīvoklī vēl ir lielais galds? Vai mēdzat sanākt kopā reizi dienā, nu labi, reizi nedēļā, mēnesī vai svētkos?
Vieta, kur ģimenei pulcēties
Apaļš, garens, kantains… Vai jūsu mājā/dzīvoklī vēl ir lielais galds? Vai mēdzat sanākt kopā reizi dienā, nu labi, reizi nedēļā, mēnesī vai svētkos? Kurš tad sēž galda galā – tēvs, māte vai vecvecāki? Vai katram ir sava vieta?
Tikšanās
Šogad reizi mēnesī tiksimies pie mūsu saimes galda. Lappuse top kopā ar “Santa Maria” garšvielām. Tās dāvanā saņems ģimenes, kuras “Bauskas Dzīvi” uz brīdi aicinās pie sava saimes galda, daloties pārdomās, kāpēc ir svarīgi būt kopā. Piedāvāsim arī ēdienu receptes un padomus, kā lietot garšvielas, lai ikdienišķu maltīti padarītu īpašu.
Pulcēšanās kopīgai maltītei nav tikai ēšana – svētdienas pankūkas vai svinīgas vakariņas ar svecēm un vīnu. Saimes galds ir kā rituāls – dienas sākums vai noslēgums ar sarunām, kurās katram ir, ko sacīt, un ikviens tiek uzklausīts.
Nieki, ko nu par to! Katrs savā laikā nāk un iet, ko atrod ledusskapī, to paķer un skrien tālāk savās gaitās – gulēt, uz treniņu, pie datora vai televizora, uz garāžu. Saka vieni. Bet ir arī citādas domas.
Kopā
Pagājušajā gadā rakstīju par Pustenko ģimeni Vecumniekos. Ar LNT Ziemsvētku labdarības akcijas palīdzību tika izremontēts dzīvoklis, uz kuru šī lielā saime ar astoņiem bērniem cer pilnībā pārcelties februārī.
Tiekoties Vecumniekos, Iveta Pustenko teica, ka pirmā lieta, ko viņa gribētu gādāt, ir liels galds: “Esam precējušies 15 gadu, bet līdz šim ar vīru un bērniem neesam sēdējuši pie viena galda. Nav bijis vietas, kur tādu nolikt. Manuprāt, tas ir svarīgi, lai ir vieta, kur pulcēties, kamēr vēl esam visi kopā. Bērni gandrīz jau izauguši, beigs pamatskolu, aizies mācīties citur, tad gaidīšu mājās ar ilgošanos un tikšanās visiem pie galda būs ar īpašu noskaņu.” Šis viņas mazais sapnis ar labdaru atbalstu ir piepildījies.
Kartupeļi
Codietei Dairai Jātniecei arī ikdienā ar mazu galdu nekādi neiztikt: “Ēdienreizēs pie galda ir vīrs, pieci dēli, bieži arī vectētiņš. Vakariņās vienmēr esam kopā, un ēdamistabā ir tam domāts liels galds. Dēli par pašu labāko ēdienu uzskata kartupeļus, ceptus vai vārītus, tos viņi ir gatavi ēst katru dienu. Jāsecina, ka audzējam labas šķirnes tupeņus.
Tādu pulku pacienāt ar kartupeļu pankūkām ir darbs visai dienai. Mīļākais un fiksākais ir ēdiens, ko saucu par pļocku. Uz sakņu rīves sarīvēju svaigus kartupeļus, beru pilnu pannu plānā kārtā kā pankūku. Kad gatavs, vēl uzsitu sakultas olas, var uzrīvēt sieru, var kopā ar kartupeļiem cept arī speķīti, sīpolus. Jāteic gan, ka manai ģimenei ar vienu pannu ir par maz.”
Ieradumi
Saimes galda ideju kā īpašu tuvināšanās un saprašanās veidu ir pētījuši psihologi un arī uzturzinātnieki. Ģimenēs, kurās ierasts visiem kopīgi pusdienot pie viena galda, pusaudzēm retāk veidojas tādas novirzes kā bulīmija vai anoreksija.
Pētījumā apsekotas 2500 ASV vidusskolas skolnieces. Apjomīgais projekts sākts 1999. gadā. Meitenes vecumā no 13 līdz 17 gadiem dalījās savā attieksmē pret ēdienu un stāstīja, kādas ir ģimenes tradīcijas un cik bieži tuvinieki sanāk kopā pie galda. Pēc pieciem gadiem aptauja tika atkārtota.
Analizējot rezultātus, noskaidrots – meitenēm, kuras regulāri pusdieno ģimenes lokā, ir veselīgāka attieksme pret ēdienu arī turpmāk. Ar tuviniekiem pavadītais laiks atstāj iespaidu uz meitenes turpmākajām attiecībām un spējām iejusties sociālajā vidē, jo nostiprina mīlestības jūtas pret ģimenes locekļiem, drošības, mājīguma izjūtu. Meitenes arī bieži ir tās, kuras piedalās ēdiena gatavošanā un rada jaunas tradīcijas ģimenē.
Aptaujājot zēnus, atklājies, ka viņus tik ļoti neietekmē ģimenes tradīcija kopīgi ieturēt maltīti. Jāuzsver, ka tādi ēšanas traucējumi kā bulīmija un anoreksija daudz retāk sastopami zēnu vidū. Tā rakstīts portālā . ?
***
interesanti
Īpaša attieksme pret ēšanu mājās ir bērniem. Mazuļi pierod pie mājas ēdienu dabiskajiem aromātiem. Tas savukārt radina bērnus pie ģimenes maltītēm vēlākajos gados, kad viņi ir pieauguši. Bērnībā iemīļoti ēdieni un izveidojušies ēšanas paradumi saglabājas visu mūžu. Tā apgalvo Anabela Karmela grāmatā “Manam mazulim”.
