Kas ir teātris? Tā ir spēle, domu, notikumu un patiesību kamols, kurš, autora satīts, tālāk atšķetināms režisoram, aktieriem, skatītājiem.
Kas ir teātris? Tā ir spēle, domu, notikumu un patiesību kamols, kurš, autora satīts, tālāk atšķetināms režisoram, aktieriem, skatītājiem.
Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pavedienu sācis ritināt rumāņu zinātnieks, reliģijas vēstures pētnieks un rakstnieks Mirča Eliade. Lugā «Čūska» autors mēģinājis atklāt mīta, reliģijas vietu un lomu dzīves, pasaules izpratnē.
Čūska atklāj cilvēku raksturus
Kā spēle šī izrāde arī skatītājiem tiek piedāvāta. Vērot un saskatīt aktieru atveidotajos varoņos tipāžus, kādi sastopami mūsdienu sabiedrībā. Spilgti iezīmēti raksturi, komiskais vieglums izrādes sākumā it kā pieradina skatītājus, piedāvā tiem savus spēles noteikumus, varbūt pat iemidzina viņu modrību, lai pēcāk negaidīti pārsteigtu. «Man bija skaidrs tikai darbības sākums, un tad pamazām atklājās turpmākais…» vēstī izrādes autors.
Sākums ir skaidrs arī septiņiem lugas varoņiem, kuri nolemj pastaigāties līdz klosterim. Mežā viņi satiek čūsku cilvēka izskatā, kura gājējus iesaista savdabīgā, pat nedaudz nežēlīgā pašatklāsmes spēlē. Pamazām atsedzas varoņu raksturi: tie nebūt nav garā bagāti un cēli savos ideālos. Arī viņu rīcībā dažādās nestandarta situācijās atklājas tipi, kādi ir mums apkārt ikdienā. Čūska kā pavedinātāja, varbūt arī kā palīgs – kļūt, atsegties cilvēkam tādam, kāds viņš ir. Un skatītājs atpazīst sevi.
Režisors sarunājas ar skatītājiem
Ir svarīgi pieņemt šajā brīdī režisora piedāvātos spēles noteikumus, neieslīgt dziļi filosofiskos simbolu meklējumos. Kaut gan – izrādē jaušams arī bagāts filosofiskais materiāls, kas liecina par autora talantu un zināšanām. Bet skatītāji ir dažādi. Arī ar bagātu dzīves un zināšanu pieredzi neapveltītie izrādē nepaliek vienaldzīgi. Zīmīgi, ka JRT izrādes galveno apmeklētāju vairākums ir vidusskolēni, studenti, avangardiskās un postmodernās mākslas piekritēji.
Pēc 8. marta «Čūskas» izrādes ar Bauskas 1. vidusskolas audzēkņiem sarunāties ieradās izrādes režisors Viesturs Kairišs. Uz kādas latviešu valodas un literatūras skolotājas neatlaidīgajiem jautājumiem komentēt izrādes tēmu un atklāt tajā ietvertos simbolus V. Kairišs atbildēja: «Izrādē simboli nav jāmeklē. Aizraušanās ar to meklēšanu ir pat bīstama, tā var sabojāt skatītiesprieku, iedzīt skatītāju depresijā, neapmierinātībā par sa- vu nezināšanu, nekompetenci. Jebkura simbola tulkojamība nozīmē, ka tas ir vājš simbols. Manuprāt, izrāde ir garīgi vi- tāls vēstījums par cilvēku attieksmi pret realitāti. Ja jūs saskatījāt, ka luga ir par mīlestību, par cilvēka kaislību varu, par neizbēgamo sodu, sava rakstura vājuma apziņu, tad viss ir kārtībā. Jūs šī izrāde nav atstājusi vienaldzīgus, jūs negājāt projām pēc pirmā cēliena, netrokšņojāt, neripinājāt pa grīdu tukšas alus pudeles. Jūs domājāt, vienalga par ko, un tas ir galvenais. Ne vienmēr pēc izrādes tā ir jāķidā, jāmeklē tēli un zemteksti vai, nedod Dievs, vēl obligāti par redzēto, pārdzīvoto jāuzraksta tēlains domraksts.»
