Reti gadās tā, ka problēmas nerastos paša vainas dēļ. Tā arī ar aizmāršību un zudībām. Rakstnieks Ernests Hemingvejs esot sacījis, ka laba veselība un slikta atmiņa ir liela laime, taču diez vai kāds par tādu laimi priecājas.
Somiņu tik daudz!
Pirms paziņa devās izņemt jaunu autovadītājas apliecību, viņa, protams, apmeklēja frizētavu un smuku frizūru sataisīja, lai tiesību bildē labi izskatītos. Bet nofotografēja viņu tajā Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD) Rīgā tā, ka seja tik redzama, no frizūras nekā. Jauno autovadītājas apliecību tad visiem draugiem un radiem izrādīja – lai skatās, kā viņa lieki bija tērējusi laiku un naudu frizūrai, kura tiesību fotogrāfijā tāpat nav redzama. Jautri bija.
Pēc šīm demonstrācijām viendien attapusies, ka vadītājas apliecības nekur nav. Jau pusotrs gads pagājis, bet tiesības joprojām nav atradušās.
Arī man pašai gadījās nozaudēt tiesības, ilgu laiku visur izmeklējos, nevarēju atrast, izņēmu jaunas. Pēc nedēļas atradu vecās – somiņā, ko labu laiku nelietoju un biju jau aizmirsusi, ko gatavojos aiznest uz Pestīšanas Armiju, lai kāds vēl panēsā.
Tāpat man nozuda automašīnas tehniskā pase jeb, kā pareizi jādēvē, – transportlīdzekļa reģistrācijas apliecība. Nu izmeklējos pa visām somiņām un mēteļu kabatām, tomēr neatradu. Bija vien jādodas pirkt jaunu. Bauskas CSDD pie dokumenta tiku ātri, apkalpošana nevainojama un žigla. Pasūdzējos, ka šai apliecībai tāds dīvains izmērs, maciņā nevar ielikt, tāpēc jau pazūd… Uz šo sūkstīšanos saņēmu skaidrojumu, ka ir valstis Eiropā, kur reģistrācijas apliecības izgatavotas A4 lapas formātā. Kurā kabatā vai maciņā tad tādu iebāzt?!
Jakas garais ceļš
Kādā mūspuses novadu viesu namā tuvējo ārzemju tūriste bija aizmirsusi vējjaku. Saimnieki sazinājušies ar dāmu, ka manta tiks nosūtīta. Jaku pakāra tūristu mītnes virtuves administrācijas telpā, kur vairāk darbinieku apgrozās, lai kāds to iepakotu un aizvestu uz pastu. Tikai nevienam konkrēti rīkojums netika dots…
Tikmēr virtuves darbinieki cits citu izklaušināja, kas par jaku tur karājas, kam tā jaka pieder. Neviens neatsaucās. Izlēma, ka saimnieks darbiniekiem nopircis un atvedis apģērbu, viņš tā mēdzot darīt, kad «humpalās» ieraugot kādu labu drēbju gabalu, strādniekiem vienmēr noderēšot. Tāpēc virtuves personāls sācis jaku piemērīt. Uz māju apģērbu paņēma sieviete, kam derēja jaka.
Pēc tam saimniece pārbaudīja, vai viešņai aizmirstā jaka nosūtīta. Tad tik saprata, kas atgadījies. Sākās mantas meklēšana. Izrādījies, virtuves darbiniece, kas jaku paņēmusi, to jau tālāk uzdāvājusi kaimiņienei. Beigās tomēr apģērba gabalu sadzina rokā, smuki sapakoja un nosūtīja uz tuvējām ārvalstīm.
Prezervatīvi ēdienā
Cilvēki bieži atrod visādas lietas savā ēdienā, piemēram, akmeņus pelmeņos, matus zupā, zemi salātos. Bet šie vēl ir sīkumi. Esmu gan globālajā tīmeklī lasījusi, gan dzirdējusi stāstus par trakākiem atradumiem – gan mazāk nekaitīgām lietām, gan arī visai pretīgām un pat neiedomājamām, kas var gadīties mūsu ēdienā.
Ja ir kāda lieta, kas, manuprāt, nevar atrasties ēdienā, ir tas pats, ar ko ēdu, – zobi. Ir fiksēti gadījumi, kad cilvēki ēdot pamana – viņu ēdienam pašam arī piemīt zobi. Lai kas tāds notiktu, nevajag daudz piepūles, jābūt vienkārši kādam negadījumam ražošanas procesā. Varbūt kādam iepakotājam vienkārši zobi krīt ārā. Lai arī kādi būtu iemesli, rezultāts ir visai baiss. Cilvēki savā laikā ir atraduši zobus konservētos ēdienos, cīsiņos un pat saldējumā. Austrālijā kāds vīrs gandrīz aizrijies no zelta zoba, kas atradās viņa «Mars» šokolādes batoniņā. Tomēr šāds atradums vēl ir noderīgs, tik zaudētājam kreņķi.
Taču gadījies uzkost kaut ko galīgi nederīgu un vēl veselībai bīstamu, piemēram, stikla lauskiņas vai prezervatīvus. Kāda sieviete Kalifornijas jūras velšu restorānā pieredzējusi šo – atrada saritinātu prezervatīvu savā gliemežu zupā. Par spīti izmeklēšanai un tiesām, iemesls šim notikumam nekad netika atrasts, lai arī sieviete turēja aizdomās kādu viesmīli, kas uzskatījis to par joku. Un sliktākais ir tas, ka nebija iespējams noteikt, vai tas prezervatīvs bija lietots.
