EDMUNDAM ZUBĀNAM gods būt pilsētas mēram bija laikā no 1980. gada janvāra līdz 1986. gada aprīlim.
EDMUNDAM ZUBĀNAM gods būt pilsētas mēram bija laikā no 1980. gada janvāra līdz 1986. gada aprīlim. Pirms tam E. Zubāns bija pilsētas Tautas deputātu padomes deputāts vairākos sasaukumos.
Būdams jelgavnieks, viņš Bauskā ieradās 1964. gadā, gandrīz desmit gadu nostrādāja Valsts Ugunsdrošības uzraudzības inspekcijā, beidza Ļeņingradas ugunsdzēsības tehnisko skolu. Strādājot vadošajā amatā izpildu komitejā, E. Zubāns neklātienē beidza Vissavienības Juridisko institūtu, iegūstot jurista izglītību.
E. Zubāns atzīst, ka darbs izpildu komitejā bijis smags. Tādēļ nenovērtējams ir to cilvēku atbalsts, kuri darba gaitās bijuši līdzās, grūtākā brīdī atbalstot, uzmundrinot, sniedzot labu padomu.
«Vietnieku man «iedeva» tikai pēc četriem nostrādātiem gadiem,» atceras E. Zubāns. «Mana vietniece bija Aina Medne, sekretāre Lidija Lazda. Daudz palīdzēja rajona izpildu komitejas inspektori, kā arī deputāti, kuri strādāja pastāvīgajās komisijās – Ilze Zariņa, Jānis Borkovskis, Aivars Ievenieks, Aleksejs Bedānovs, Inta Savicka, Broņislava Lipska, Maiga Atāla un vēl daudzi citi.
Daudz raižu sagādāja tieši dzīvokļu jautājums. Manā laikā, paplašinot Kalna ielu, nācās nojaukt divas mājas Kalna un Plūdoņa ielas stūrī. Trīs mājas vajadzēja nojaukt vietā, kur tagad atrodas SIA «Bauskas pakalpojumi» veļas mazgātava un ķīmiskā tīrītava. Nojaucamo māju iedzīvotājiem bija jāierāda jauna dzīvojamā platība. Bet toreiz priekšroka uz dzīvojamo platību bija Lielā Tēvijas kara invalīdiem, dalībniekiem un viņu atraitnēm.
Atceros arī, kā reiz tiku izsaukts uz Valsts Drošības komiteju. Tur man pateica, ka Bauskā jānojauc Brīvības piemineklis. Aizgāju uz partijas komiteju pie sekretāres Dzintras Skurbas un izstāstīju, kas par lietu. Viņa sacīja: «Nejauksim, un viss.» Tā arī palika.»
«Prieks un gandarījums bija par to, ka varam uzpost pilsētu, palīdzēt cilvēkiem tikt pie dzīvokļiem,» saka bijušais pilsētas galva. «Lai gan daļa ļaužu mēdz teikt – «sociālisma laiki bija labi laiki», arī toreiz pilsētas labiekārtošanai atvēlētie līdzekļi bija stipri ierobežoti.
Nedomāju, ka savā «valdīšanas» laikā esmu paveicis ko izcilu pilsētas labā. Jebkurš priekšsēdētājs manā vietā būtu darījis to pašu.
Izpildu komitejā strādādams, ne reizi vien pārliecinājos par sen zināmu patiesību – dari, cik labi spēdams, nekad neizdarīsi visiem pa prātam. Tādēļ nevēlos kritizēt nevienu priekšsēdi. Un par pilsētas galvu nekad vairs nevēlētos kļūt, jo ļoti labi apzinos, ko nozīmē būt pilsētas mēram.»
