Paldies «Bauskas Dzīvei» par jauno iespēju piedalīties vēstuļu konkursā «Mans pārsteigums kopā ar avīzi».
Paldies “Bauskas Dzīvei” par jauno iespēju piedalīties vēstuļu konkursā “Mans pārsteigums kopā ar avīzi”. Šoreiz gribu pastāstīt savu stāstu par piedzīvojumu tālajos sešdesmitajos gados. Toreiz biju jauna un nepiedzīvojusi. Sešdesmito gadu vidū sāku strādāt Bauskas tipogrāfijā par noliktavas pārzini. Tajā laikā iznāca laikraksts “Komunisma Ceļš”. Tipogrāfijas direktors toreiz bija Nikolajs Dzenis. Laikrakstu iespieda pa naktīm. Metiens bija ap desmit tūkstošiem eksemplāru un vairāk. No rīta avīzei bija jābūt gatavai.
Kaut gan strādāju par noliktavas pārzini, apņēmos darbu apvienošanas kārtībā palaist atvaļinājumā arī tipogrāfijas apkopēju. Bija jāiztīra telpas un jākurina krāsnis, jo bija ziema. Malka gadījās ne visai sausa, un ar krāsns kurināšanu radās grūtības. Un notika tā, kā notika. Spiestuvē atradās arī benzīna kanna mašīnu tīrīšanai. Daudz nedomādama, paņēmu benzīna kannu un ar slaidu vēzienu to ielēju krāsnī uz slapjās malkas. Ar lielu troksni uguns no krāsns lidoja uz mani. Biju drausmīgi pārbijusies. Kad mazliet nomierinājos, ieskatījos spogulī, tad kreņķi bija vēl lielāki. Mani mati priekšā bija apdeguši, uzacis un skropstas nodegušas, uz sejas – apdeguma pēdas. Tas viss bija ap plkst. 5 līdz 6 no rīta. Avīze jau bija nodrukāta, un līdz rītam vairāk neviens cilvēks tipogrāfijā neatradās. Steidzīgi visas uguns pēdas novācu un skrēju uz ātro palīdzību, kur mani apkopa un izrakstīja slimības lapu, kamēr ataugs skropstas un uzacis. Arī matus apgriezu īsus. Visiem teicu, ka esmu kļuvusi moderna.
Mācība tika gūta visam mūžam. Lasu tagad “Bauskas Dzīvi” un esmu ar to ļoti apmierināta. Ļoti laba avīzīte.
