Mēmeles krasti Ceraukstes pagastā, cilvēku roku kopti, iet plašumā, bet, atstāti novārtā, aizaug.
Mēmeles krasti Ceraukstes pagastā, cilvēku roku kopti, iet plašumā, bet, atstāti novārtā, aizaug.
Jauks skats uz upi paveras no zaķīšu pirtiņas Viļa Plūdoņa muzejā «Lejenieki». Atspiežot muguru pret nelielo pirtiņu, nav grūti iedomāties, kā naktī gar Mēmeli zaķīšu māte savus bērnus ved pērties. Kamēr viņa lūkojas uz mēnestiņu, čigāniņu, bērni mērcē nošmulētās ķepas upes ūdenī.
Muzejā Regīnu vairs nesastaps
Nu jau bijušās muzeja vadītājas Regīnas Jaunzemes mazbērniem, dvīņiem Jānim un Mārtiņam, zaķu ģimeni uz pirti ejam gan nav nācies redzēt, jo «Lejenieku» valstība līdz šim piederējusi Mārtiņa kaķim Džambo. Muzeja apmeklētāji kaķi vairs nesastaps, jo tas dosies prom kopā ar saimnieci.
Regīna muzeju vadījusi 16 gadu. Dzīvesbiedrs Valdis visus gadus neoficiāli bijis muzeja dārznieks. Abi ar kundzi dzīvojuši Selēnu mājās blakus «Lejeniekiem», kur iekārtota muzeja fondu glabātava. Dvīņu mamma un muzeja vadītājas meita Anta atzina, ka viņa uz «Lejeniekiem» braukusi kā uz laukiem, nevis uz muzeju. Muzeja izjūta viņai jau sen zudusi. «Selēnos» dzīve ritējusi kā paātrinātā filmā. Tikko Regīna paņēmusi rokā lupatu, lai ķertos klāt kādam neatliekamam darbam, apmeklētāji klāt, kā likts. Spējusi tik pārģērbties.
Regīnu apmeklētāji vērtējuši kā labu stāstnieci. Viņa atzina, ka pēdējā laikā populāras kļuvušas ģimeņu ekskursijas. Nereti «Lejeniekus» savā kāzu ceļojuma maršrutā iekļāvuši jaunlaulātie.
Ja mēs, avīžnieki, uz «Lejeniekiem» dosimies sēņu laikā, pietrūks sievietes ar sēņu bļodiņu, jo Regīnu tur vairs nesastaps.
«Lodēnu» saimnieks kolekcionē kalendārus
Viens no R. Jaunzemes tuvajiem cilvēkiem ir arī bijušais muzeja vadītājs Rūdolfs Saulājs. Kungs jau piecpadsmit gadu dzīvo netālajos «Lodēnos». Šīs mājas pamanāmas jau pa gabalu kokos sakārto ratu riteņu dēļ. «Ratu riteņus kokos sakāru par godu senčiem,» teica Rūdolfs Saulājs.
76 gadus vecais vīrietis krāj Latvijā izdotos kalendārus. Pirmais viņa īpašumā nonākušais kalendārs izdots 17. gadsimtā. Grāmatveidīgo kalendāru skaits sasniedz tūkstoti, kur nu vēl cita veida kalendāri. «Kalendārs mūsu senčiem bija tikpat svēts kā bībele. No tā bērni mācījās lasīt, un vakaros māmiņas viņiem no kalendāra lasīja pasakas,» teica Rūdolfs Saulājs.
Viņš ir ne tikai aizrautīgs kolekcionārs, bet arī dzejnieks. R. Saulājs jau ir uzrakstījis dzejoļu grāmatu, tikai jāmeklē izdevējs. Varbūt kāds varētu palīdzēt? «Dzejoļi ir par dažādām tēmām – par Mēmeli, tēvu zemi, mīlestību, dabu – par visu, kas tuvs cilvēkam,» sacīja autors. Viņš iedvesmu savām vārsmām smeļas arī V. Plūdoņa dzejā.
Rūdolfs Saulājs pārsteidz ar plašo pasaules redzējumu. Savukārt Danes muižas iemītniekiem svarīga ir bērnu audzināšana. Mazie te skraida kuplā skaitā, un kas zina, varbūt nākotnē, augstās skolās izgājuši, viņi muižai un Mēmeles krastiem palīdzēs atgūt to agrāko krāšņumu.
