Dzimšanas diena Bauskā zināmajai veterinārārstei Veronikai Bitei.
Vakardienas, 11. janvāra, jubilāri Veroniku Biti «Bauskas Dzīve» apciemoja pirms pāris dienām ģimenes mājā Mēmeles ielā Bauskā. Gaidot ciemiņus, galdā bija likta vedeklas vārītā kafija, kūka, vīra Jāņa gādātais medus, draugu pirms desmit gadiem dāvātā mājas vīna pudele.
Sarunu «Bauskas Dzīve» sāka ar tiešu jautājumu: «Jūs esat laimīga?» Pārliecinoša atbilde atskanēja pēc pāris sekundēm.
Lepojas ar dēliem
«Godīgi sakot, jā! Man ir brīnišķīga ģimene. Esam uzaudzinājuši trīs dēlus un vēl vienu audžubērnu. Man ir deviņi mazbērni. Jānim un Pēterim katram pa diviem. Vecākajam dēlam Andrim ir meitiņa un četri audžubērni. Dēli nav aizklīduši uz ārzemēm, bet kopā ar savām ģimenēm dzīvo un strādā Latvijā,» teic V. Bite.
Jubilāre atklāj, ka daudzi ir vaicājuši, kā viņiem izdevies savus trīs gudros un talantīgos puišus noturēt Latvijā. Un viņas atbilde ir: «Godīgi sakot, mēs viņus neturējām. Mēs audzinājām bērnus mīlēt savu zemi, būt savas valsts patriotiem. Kopā svinam 18. novembri. Pirms diviem gadiem pulcējāmies pie vecākā dēla Andra. Bija uzklāts balts galdauts, cienasts, sēdējām, runājāmies. Bērni stāstīja par savu bērnu sasniegumiem, kopā bijām jautri un draudzīgi. Pērn kopīgas vakariņas rīkojām «Aveņos». Arī Ziemassvētkos vienmēr cenšamies būt kopā.»
Ganu zēni
Jubilāres izvērstā atbilde uz jautājumu atklāj kādu būtisku Veronikas Bites rakstura iezīmi – viņa bija un ir joprojām laba māte saviem dēliem. Apliecinājums tam ir arī stāsts no zēnu bērnības: «Kad dvīņi – Jānis un Pēteris – bija mazi, tas bija septiņdesmitajos gados, mēs pārvedām uz Bausku no dzimtās Jēkabpils puses gotiņu. Tepat, pilsētas pļavās, viņa ganījās, puikām bija pienākums kopā ar visiem lopiņu pieskatīt, ganīt, barību gādāt. Tā zēnos radās sapratne par darbu. Atceros, vienam no puikām skolotāja bija teikusi: «Tu tāds maziņš, tevi govs var sabadīt.» Viņš atnāk mājās un saka – skolotāja ļāvusi viņam neiet govi ganīt. Bet man bija cita nostāja, ir pienākums, un tas jāpilda. Mūsdienās kāds to nosauktu par bērnu tiesību pārkāpumu, bet mēs tā savus puikas audzinājām.»
Veronika nav bijusi barga māte, uzticējusies puikām, ļāvusi viņiem pašiem iepazīt dzīvi un pasauli. «Tolaik dakterei Altbergai un dakterei Priedītei arī bija puikas. Pieaugušie bija savos darbos aizņemti, zēni nāca te visi uz mūsu māju, kopā pēc stundām dzīvojās, saimniekoja. Biju droša, ka puikas varu atstāt vienus. Prieks, ka šī bērnības draudzība dēliem vēl tagad turpinās,» atceras V. Bite.
Gandarījumu gūst darbā
Atgriežoties pie laimes brīžiem, Veronika atminas kolēģes Bauskas rajona veterinārajā laboratorijā, kuru viņa ilgus gadus vadīja, – veterinārās laborantes Aiju Laugali un Dzirkstīti Smiltnieci, bioloģi Aiju Romanovu: «Tās ir manas brīnišķīgās kolēģes, bez kurām es diezin vai būtu 40 gadus šajā amatā nostrādājusi. Tas bija smags, bet arī interesants darbs.
Tolaik Bauskas rajons bija bagāts ar dzīvniekiem un vienlaikus arī bagāts ar slimībām. Vetārsti par darba trūkumu nesūdzējās. Sanāca tā, ka pirmās nopietnās jaunās slimības parādījās tieši Bauskā. Gandarījumu radīja brīži, kad izdevās uzstādīt precīzu diagnozi. Nereti paraugus nācās sūtīt uz Kijevas bioloģisko institūtu. Kad atnāca atbildes, kas apstiprināja mūsu sākotnējo diagnozi, tas bija gandarījums.»
Strīds par diagnozi
Saruna par Veronikas Bites darba gaitām nevar notikt, nepieminot vīru, arī veterināro izglītību toreizējā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā ieguvušo Jāni Biti. Izrādās, mīlestība, kas ar oficiālu jāvārdu tika sazieģelēta 1975. gadā, ir krietni senāka. Abi ir Jēkabpils puses bērni. Veronika Korsiete ir no Rubeņu ciema, Jānis – no dažus kilometrus attālās Slates. «Vidusskolā man bija citi pielūdzēji, Jānim virsū neskatījos. Kad pēc augstskolas nonācu Bauskā, visi foršie puiši jau bija aizņemti. Tā sanāca, ka sagājām kopā ar Jāni. Esam vecmodīgais pāris – viens ar otru visu mūžu.
Jānis ir cilvēks ar raksturu. Nesaukšu viņu par zelta gabaliņu, bet labo īpašību ir daudz: strādīgs, godīgs, spēj pastāvēt par savu taisnību, vienlaikus sirsnīgs un izpalīdzīgs. Par ģimenes lietām nekad neesam strīdējušies, bet par darba lietām gan nācies plēsties. Tie strīdi galvenokārt bija par diagnozēm – kurš gudrāks, kurš precīzāks. Ar šito tēmu mums ir gājis karsti.»
Labsirdīgi pavelk uz zoba
Jānis mūsu sarunai pievienojas vēlāk un sacītajā klausās ar godbijīgu klusēšanu. «Šī ir Veronikas reize, viņu intervē, es tikai klausos,» sev neraksturīgā mulsumā noteic Jānis. Kad tomēr viņš tiek lūgts raksturot dzīvesbiedri, Jānis pēc īsa apdomas brīža strikti noteic: «Veronika ir laba veterinārārste.» Zinot Jāņa tieksmi visu gari un plaši izskaidrot, šāds īss raksturojums ir mulsinošs. «Ja vēl ko vajag, varu pateikt, ka viņa ir laba kulināre. Veronika prot pagatavot lielisku šķīstošo kafiju,» Jāņa piebilde ir vēl jo neparastāka. «Tā mēs te viens otru labsirdīgi pavelkam uz zoba. Tādi mēs, Bites, esam, nemīlam sevi lielīt un slavēt. Labāk lai par mums izsakās citi, lai par mums runā mūsu darbs! Bet, ja nopietni, mēs viens bez otra nebūtu. Mēs esam kopā, mēs esam ģimene, mēs esam tandēms. Agrāk tas bija darbs, kas mūs saturēja kopā, tagad tie ir mūsu bērni. Un, protams, brīnišķīgie mazbērni, cits par citu mīļāks un lutināmāks.»
Šajā brīdī Veronika Jāņa stāstīto pārtrauc, piebilstot – lai nu ko, bet par šo tēmu vīram nevar ļaut izteikties. Mazbērnu priekšā apstājas laiks, aizmirstas visi citkārt neatliekamie darbi. Tad Jānis viss pieder mazbērniem.
Tēvs meitu neredzēja
Jubilāres portrets nebūs pilnīgs, nepavaicājot viņai par bērnības iespaidiem. «Bērnība bija grūta. Esmu kara laika bērns, kuru māte viena audzināja. Piedzimu 1944. gada 11. janvārī. Liktenis liedza tēvam mani ieraudzīt. Viņu mobilizēja vācu armijā, pirms es vēl biju piedzimusi. Tēva dzīvība izdzisa Volhovas purvos. Māte to neuzzināja, kad tā paša gada vasarā mūsu mājā ienāca cita – krievu armija. Mammu ar mani, tikko dzimušo bērnu, pieveda pagalmā pie liepas, lai nošautu kā nodevēju, kuras vīrs bija karojis vācu pusē. Kamēr vieni gatavojās soda izpildei, citi sāka iebilst. Vai sieva un bērns ir vainīgi, ka vīrs karojis pie vāciešiem?! Saprāts un cilvēcība guva virsroku. Tā sākās mana dzīve, kas cauri grūtībām, laimes stundām un sāpju mirkļiem mani atvedusi līdz šodienai,» savas garās dzīves īso versiju atklāj jubilāre Veronika Bite.
