Zorģeniece Līga Stūre, pēc profesijas veterinārārste, piecus gadus iepazīst un praktizē hinduismu, garīgo kalpošanu piekopj ikdienā un Saldus hinduistu kopienā. Trīs mēnešus ap gadumiju viņa pavadīja svētceļojumā Indijā.
Ciemos pie ķirzaciņas
Līga kopā ar vairākiem vēdiskas ievirzes domubiedriem no Liepājas un kaimiņvalsts Lietuvas vadīja laiku dieva Krišnas svētajās vietās, lai meditācijā un lūgšanās pilnveidotos garīgos meklējumos.
«Katru dienu varējām izvēlēties, kādu svētvietu apmeklēt. Dzīvojām Majapūrā, kur reiz nācis dieva Krišnas avatārs Čaitanja, lai rādītu piemēru, kā daudzināt un sludināt svēto vārdu,» stāsta Līga, «indiešiem tās ir atmiņas, kas sniedzas pat 5000 gadu pagātnē. Viedums, gudrība, kas atrodama arī latviešu senajās zintīs. Kunga Krišnas izpausmes tur ir vienlaikus daudzās vietās, garīgā skolotāja pavadībā tās apceļojām.»
Brauciena mērķis bija iemācīties dzīves norises pieņemt ar askēzi, mieru un mīlestību. «Spēcīgs pārbaudījums bija ziema, kas tur ir auksta un mitra – temperatūra no plus 5 līdz 15 grādiem, drēbes nežūst, pēc trim dienām ārā un piecām telpās mēģināju tās žāvēt ar fēnu. Kad tas salūza, vairs neko nemazgāju, atbraucu ar pilnu somu netīra apģērba,» smejas ceļotāja.
Pieņemšana ar mīlestību liek visas dvēseles mīlēt un godāt. Svētās govis uz ielas saņem rotas un ēdienu no katra cilvēka, harmoniski tur dzīvo arī mērkaķi, cūkas, suņi, bet ir pamaz kaķu. «Ne pret vienu neizturas vardarbīgi. Viesnīcā dzīvoja ķirzaciņa, kas nāca iekšā pa logu – mēs bijām viesos pie viņas, nevarējām ķert un izmest,» skaidro latviete.
Atteikšanās krāsa
Hinduisma piekritējiem svētvietās ir dievkalpojumi trīs reizes dienā, garīgas lekcijas, kopīga mantru skaitīšana, dziedāšana, godināšana. Majapūrā ir daudz cilvēku no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Kirgizstānas, Kazahstānas. Ieceļotāji ir labi iejutušies, dažs lasa lekcijas dzimtajā valodā ceļiniekiem, cits skaidro vēdiskās zināšanas praktiskai dzīvei, stāsta Līga.
Latvietes gaišo sari Indijā uztvēra kā baltu, un tā hinduistu izpratnē ir atsacīšanās krāsa, piedienīga cilvēkiem, kas savu dzīvi velta kalpošanai Krišnam un ļaudīm. Tādiem cilvēkiem vietējie izrāda lielu cieņu.
«Baltos cilvēkus tur uzņem ļoti labprāt, jo indieši viņus uzskata par Kunga Čaitanjas līdziniekiem – Dieva vēstnesis bijis liels un balts,» skaidro hinduiste, «daudzi indieši Dieva godināšanu zina kā tautas ieražas. Kad piedalījāmies dziedāšanas gājienos, viņi bija ļoti gandarīti.»
Apskauž par mācekļiem
Templis hinduismā ir garīgās valstības vārti, tajā nedrīkst ienest ielas troksni, kņadu un netīrumus. Svētceļnieki no Latvijas un Lietuvas trīs nedēļas pavadīja Vrindāvanā, vienā no svētākajām vietām. Pilsētiņa ir neliela – stundas laikā to var izbraukāt ar rikšu, bet tur ir 5000 tempļu, brauc ticīgie no visas Indijas un dažādām pasaules valstīm, dienā te apgrozās pat desmitiem tūkstošu.
Iskonā – galvenajā templī – tiek godinātas dievības Rādha un Krišna, mācīti garīgie skolotāji jeb maharadžas. Šeit ierīkots garīgā skolotāja Prabhupādas muzejs. Viņa vēdu zinību grāmatas tulkotas 170 valodās.
Ir tādi tempļi, kur ienācējiem baltajiem neļauj piedalīties kalpošanā. «Mūsu maharadža izjuta tādu kā skaudību no vietējiem, ka atnācējam tik daudz audzēkņu. Ziedošanas kultūra ir dažāda. Kaut tempļa kalpotājiem nevajadzētu raust materiālās vērtības, redzējām tādus, kam pirksti vienos gredzenos. Tādās vietās baltos tikai piecieš, jo nepiekrīt, ka cilvēks var garīgi augt citādā sabiedrībā,» smaida Līga, piebilstot – skaudība un iekāre ir īpašības, ar ko mums uz šīs planētas jātiek galā.
Labāk negrēkot
Ceļiniekiem Indijā jābūt gataviem nostaigāt garus gabalus, bet līdz tālākajiem tempļiem ved pa upēm, vīriešiem un sievietēm ierādot atsevišķas laivas. «Vrindāvanā dienā nogājām 11 kilometrus, ap Govahanas svēto kalnu – 23 kilometrus, bet kopā ar garīgo skolotāju dziedot tas likās gluži kā ar spārniem. Nākamajā dienā kājas man bija nogurušas, pat pamežģīju potīti, bet divās dienās viss pārgāja,» stāsta ceļiniece.
Indiešu svētvietām ir praktisks pielietojums. «Majapūrā sievietes brauc dzemdēt, jo te pasaulē nākušie bērni ir ar īpašām dvēselēm. Savukārt Vrindāvanā daudzi dodas nomirt, jo tad uzreiz nonāc garīgajā pasaulē. Arī suņi un mērkaķi no turienes nonāk turpat. Te labāk negrēkot, nedarīt pāri nevienai dzīvai būtnei, citādi pēc nāves dvēselei nav cerību nokļūt garīgajā pasaulē,» stāsta hinduiste, «pati mācījos ājurvēdu un masāžu, attīrīju fizisko ķermeni.»
Ceļotāja pacienā ar «tempļa gardumu» – aromātiski saldu karameli, kas apēsta atstāj «mazuma piegaršu». Jautāta, vai vēl kādreiz dosies uz Indijas svētvietām, Līga saka: «Ja būs lemts, noteikti pieņemšu šādu dāvanu. Šo man dāvāja Lietuvas hinduiste, kas maksāja par ceļu un dzīvošanu trijiem mūsu kopienas cilvēkiem. Tāda ir viņas kalpošana Dievam, ar kura palīdzību ir ļoti pārtikusi.»
Turpinājumā «Bauskas Dzīves» 11. marta numurā lasiet Līgas Stūres vērojumus par indiešu sadzīvi.
