Jaunās mākslinieces Kates Krolles izstādē «Arsenālā» esmu viena pati. Priekštelpā lasu viņas eseju, kas lakoniski skaidro izstādes jēgu. Vārdi vibrē un iekrīt apziņā kā pūkainas sniega bumbiņas. Fonā dzirdami vēja auri, lavīnu dārdoņa. Tie sabalsojas ar pārlaicīgu, monotonu mūziku. It kā gregoriāņu, it kā budistu dziedājumi. Šeit nekas nav skaidri formulējams, jo šķiet, ka pazūd telpas robežas un laiks. Pa slīpu skaldņa grīdu ienāku Baltajā istabā. Skaņas un vibrācijas pastiprinās. Uz ekrāna – sniegi, ledāji, neizmērojama varenība. Pa sniega klajumu brien vientuļa figūra. Jaunā sieviete apstājas. Viņas acīs spoguļojas mūžība. Šajā kosmiskajā vientulībā es fiziski sajūtu, ka pasaulē mēs esam tikai smilšu graudi vai sniega kristāliņi, jo Tas, kas virza Zemi, debesu spīdekļus un cilvēku likteņus, ir visvarens, neaptverams un neizstāstāms…
Dzidrā septembra dienā ar Kati tiekamies Bauskas pils pagalmā. Šeit ir palikusi viņas bērnības daļa – Senās mūzikas festivāli, koncerti, pastaigas pa parku. Katei vēl ir brīvlaiks, jo studijas Francijas skolā sāksies 1. oktobrī.
Vai Laikmetīgās mākslas skola ir pakāpiens profesionālajā izaugsmē?
– Katru gadu skolā uzņem tikai 24 audzēkņus, kuri studē divus gadus. Tie ir dažādu tautību cilvēki, vairākums – ar mākslas izglītību, bet tā nav obligāta. Taču ikvienam, kurš pretendē uz studiju vietu, noteikti ir jābūt beigušam augstskolu. Pieteikuma anketa sastāv no motivācijas vēstules un videoieraksta, kurā jāprezentē astoņu minūšu materiāls par saviem radošajiem darbiem – kino, video, gleznām vai zīmējumiem. Uzņemšanas komisijai es nosūtīju piecu darbu apkopojumu. Tajā bija zīmējumi, instalācijas un viens videodarbs. Motivācijas vēstulē vajadzēja konkrēti atbildēt uz jautājumiem, ko vēlos apgūt pirmajā un otrajā mācību gadā, iesaistot inovatīvas tehnoloģijas un interaktīvus risinājumus. Studiju programma ir vērsta uz mākslas valodas sintēzi, nevis kādu vienu virzienu. Tā nav klasiska mākslas izglītības iestāde, bet drīzāk – vērienīga rezidentūra.
Kā tu atradi šo skolu? Vai tev bija mērķis studēt tieši Francijā?
– Nē, man nav fanātiskas mīlestības pret Franciju. Jau iepriekš diezgan ilgu laiku šajā zemē atrados, un man tur patika. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas nepilnus divus gadus ar pārtraukumiem pavadīju Francijā. Baudīju mākslu, muzejus, strādāju kafejnīcā, lai varētu nopelnīt iztiku. Vienkārši darbi atslogo prātu. Radošajā procesā ir ļoti svarīgi, lai prāts būtu tīrs no visādiem sārņiem.
Sākumā gribēju studēt kino, tāpēc meklēju dažādas skolas Francijā, kuras vidi jau biju nedaudz iepazinusi. Tad sāku šaubīties, jo kino galu galā ir milzīga industrija, bet man negribējās pamest mākslu, tādēļ arī izvēlējos skolu «Le Fresnoy» Tūrkoiņjas pilsētā. Tā atrodas Francijas ziemeļos, pie Beļģijas robežas. Franču valodu pārvaldu ielas versijā, bet studējot jau esmu iemācījusies pastāstīt, ko domāju, un saprotu visu, ko citi saka. Nodarbības, diskusijas, sarunas notiek tikai franciski, bet skola neizvirza striktas prasības par franču valodas zināšanu līmeni.
Izstāde «Mūsu sirdis pieder mums» bija tava pirmā studiju gada lielais projekts. Kā izvēlējies tēmu par ticību un paļāvību, kas rezonē ar daudzu cilvēku dzīves izjūtu?
– Veidojot radošos darbus, es parasti neko nepaskaidroju un neprātoju, bet Francijas skolas pirmā gada mācību projekts bija atšķirīgs. To apzināti, ilgi, metodiski veidoju. Man idejas vienmēr rodas darba procesā, iepriekš neizstrādāju konceptu. Arī šoreiz notika līdzīgi. Man bija nojausma un ievirze, kādu projektu gribētu veidot. Māk-slas darbā man gribas radīt izjūtu, it kā skatītos zvaigznēs: ir ļoti daudz jautājumu, vai arī to vispār nav. Mēs visi taču runājam par vienu un to pašu – par iekšējo cilvēku mūsos, par ticību.
Franču skolā ar katru studentu pasniedzēji strādā individuāli. Students var izvēlēties savu mentoru, un arī pasniedzēji izraugās studentus, lai kopdarbībā izstrādātu mācību projektus. Pirmajos mēnešos notika konceptuāla rosība – diskusijas, eksperimenti, jaunu tehnoloģiju apgūšana. Katram studentam projekta īstenošanai skola piešķir budžetu. Visiem tas ir vienāds. Pašiem ir jāuzņemas atbildība par naudas izlietojumu, jo tā nepieciešama atbalsta personāla algošanai, citiem pakalpojumiem, radošiem braucieniem. Es piedāvāju pasniedzējam savu ideju doties filmēt uz Kirgizstānu. Jau agrāk par to ieinteresējos, jo Kirgizstāna ir viens no Āzijas šamanisma centriem. Oficiālā reliģija ir islāms, bet vērojams milzīgs tradīciju sajaukums. Mani ļoti vilina šīs struktūras, kurās katrs cilvēks atrod savu ticības ceļu. Mums ir līdzīgi – folkloras un dabas pielūgsmes elementi ir savijušies ar kristīgo ticību.
Kā uztvēri braucienu uz civilizācijas neskartu ciemu Pamira kalnos?
– Tā bija unikāla pieredze, ārkārtīgi vērtīga cilvēcības un sevis izzināšanas skola. Uz Kirgizstānu braucu kopā ar franču operatoru. Man ir pazīstams kirgīzu izcelsmes režisors, kurš kalnu ciemā 3000 metru augstumā mums atrada nakstmājas. Divas nedēļas dzīvojām jaunā ģimenē un ik dienu mīnus 20 grādu un vēl lielākā salā devāmies filmēšanas ekspedīcijās. Manā videosižetā filmējās namamāte – skaista 26 gadus veca sieviete Aitgula. Viņai ir vīrs, divi bērni, pilna kūts ar zirgiem, aitām, govīm, vistām. Mēs ļoti maz sarunājāmies, bet sajutāmies vienotas ārpus mūsu abu atšķirīgajiem likteņiem.
Mana izjūtu pieredze bija daudz svarīgāka par filmēšanu. Es atrados uz pasaules sliekšņa. Bija brīži, kad kalnos vispār nedzirdēja ne skaņas. Absolūtais klusums ieveda vēl nepiedzīvotā transcendentālā stāvoklī. Aitgula vienkārši brida pa dziļu sniegu bez jebkādas režijas, jo mūsu uzdevums nebija radīt tēlainu stāstu, bet ļauties instinktīvai dzīves izjūtai. Biju izgatavojusi galvas rotu, ko kirgīzu sieviete uzlika galvā metamorfozes brīdī. Tas bija simbolisks rituāls – pāreja citā transcendentālā pakāpē.
Mēs visi meklējam vietu, kurā ceram saslēgties ar Visumu, neapjaušot, ka tā nav konkrēta vieta, bet gan apstākļu un zīmju sakritība. Mākslas projekts ir manis pašas veidota iekšējās ticības forma. Pašlaik man nav domas, ka noenkurošos Latvijā. Nav arī izjūtas, ka palikšu Francijā. Mēs esam paaudze, kas dzīvo starp valstīm. Tā ir mūsu telpa.
KATE KROLLE
Dzimusi 1984. gadā. Pamatskolu un Mākslas skolu beigusi Bauskā.
2004. gadā absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Vides dizaina nodaļu.
2010. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā beigusi Grafikas nodaļu, ieguvusi maģistres grādu.
Piedalījusies multimediālos mākslas projektos Latvijā, Somijā, Igaunijā.
2013. gadā Kates Krolles un Ata Jākobsona videoinstalācija «Patiesība ir vienkārša» tika nominēta V. Purvīša balvai.
No 2013. gada studē laikmetīgās mākslas skolā «Le Fresnoy» Francijas pilsētā Tūrkoiņjā. Saņem Kultūrkapitāla fonda atbalstu studijām.
Izstāžu zālē «Arsenāls» šovasar notika mākslinieces multimediālā projekta «Mūsu sirdis pieder mums» izstāde. Autore divas nedēļas pavadīja Kirgizstānā, lai filmētu videomateriālu.
