Kad bērni tikko iejutušies skolas solos un pieaugušajiem skumjas uzdzen sārtās lapas, ik rudeni izskan Dzejas dienas.
Kad bērni tikko iejutušies skolas solos un pieaugušajiem skumjas uzdzen sārtās lapas, ik rudeni izskan Dzejas dienas. Šogad jau trīsdesmit ceturtās. Šo gadu laikā pūtuši dažādi vēji, un dzejai vajadzējis būt lunkanai. Tomēr tā vienmēr bijusi opozīcijā visam, kas nes līdzi domāšanas diktātu, varu un stereotipus. Tagad, domas svabadības laikā, cilvēki uz Dzejas dienām nāk mazākā pulkā. Nāk tie, kuriem dzeja nav vienaldzīga.
Šķiet, nekļūdīšos, ja teikšu, ka šī tradīcija, kas aizsākusies jau sen – 1965. gadā, kad Latvijā un visā pasaulē atzīmēja Raiņa 100. dzimšanas dienu, savā būtībā un izpausmēs saglabājusies tikai skolās. Jo ne velti novadnieks Vitauts Ļūdēns teicis:
«Dzejniek, paliec pie dzejoļa sava.
Dzejoli, nepaliec pie dzejnieka sava, Ej par dvēseli bērniņam.»
22. septembrī Mežotnes internātvidusskolas pasākumu zālē pulcējās lieli un mazi mežotnieki, lai, tiekoties ar novada dzejniekiem, atvērtu sirdis mīlestībai, kas plūst no dziesmām un dzejoļiem.
Skolēni kopā ar literātiem strādāja radošajās darbnīcās. Dagnija Gasūna kopā ar piektās un sestās klases audzēkņiem devās labā gariņa meklējumos dzejnieces pasakās. Septītie veidoja Līvijas Dzelmes dzejoļa ilustrācijas datortehnikā autores klātbūtnē.
Astotie, Ināras Druvas rosināti, ielūkojās vārdu saskaņas noslēpumos.
Devīto un vidusskolēnu atrasto Gunāra Bogdanova dzejā papildināja paša autora dziedātās dziesmas.
Dzejas dienās cilvēki atplaukst. Kā asteres, kā gladiolas, kā samteņu rūgtenās saulītes. Klātesošo sejās bija vērojams smaids, ieinteresētība, pārsteigums, saviļņojums.
Paldies par šo dvēseles stundu mūsu novada literātiem Līvijai Dzelmei, Inārai Druvai, Dagnijai Gasūnai un Gunāram Bogdanovam.
Lai zeltainu lapu lietus nolīst pār jums!
Skolēnu un kolēģu vārdā
skolotāja