85 gadu jubileju svin Valija Zvilna Jauncodē.
Dzīves ceļš Valijas Zvilnas mūžā metis dažādus lokus, bērnību postīja karš, tomēr jubilārei ir ļoti daudz, par ko smaidīt, būt apmierinātai un laimīgai.
Priecājas ar līdzcilvēkiem
Skaistā jubileja nosvinēta vienos priekos, smieklos un lielisku cilvēku kompānijā. Jauncodes pensionāru klubiņš «Austras koks» gaviļniecei par godu sarūpēja jauku pasēdēšanu draudzeņu kompānijā. Dāvāti ziedi, sacīti labi vārdi, ēsta torte un, kā smaidot nosaka pati jubilāre, nedaudz ieķerts ar’.
Gaviļniece netaupa labus vārdus: «Īpašs paldies bibliotēkas vadītājai Intai Krieviņai. Liels paldies Dainai, Regīnai un visām pārējām manām dāmām.»
Valija atklāj, ka arī kuplā ģimene iecerējusi rīkot svinības. «Esmu pateicīga saviem bērniem un mazbērniem, kuri par mani rūpējas. Man nekā netrūkst, esmu apgādāta un mīlēta. Mana ģimene ir mana svētība, par to viņiem visiem milzīgs paldies,» prieka asarām acīs saka jubilāre.
Dzīvojusi 11 vietās
Jauncodiete stāsta, ka dzīve viņu vedusi pa ļoti līkumotu taku. Strādāts vairākos darbos. Valijas kundze pildījusi sagādnieces, laborantes, pārdevējas, finanšu inspektores un grāmatvedes pienākumus. Vēlme dzīvot tuvāk skolai, kur bērniem mācīties, jubilāri piespiedusi dzīvesvietu mainīt 11 reižu.
«Kur lika, tur strādāju. Fiziski smags darbs bija veikalā, kur biju pārdevēja. Nācās cilāt smagus iepakojumus ar dažādām precēm. Sāpēja mugura. Citi vīri stenēja un vaidēja, bet mēs, dāmas, tikai cēlām,» darba gaitas atceras jauncodiete.
Dzīvībai ne mazums reižu draudējušas briesmas laikā, kad Valija strādāja Jaunjelgavas finanšu nodaļā. «Iekasējot naudu, nācās uzklausīt daudz draudu. Ir gadījies pat mukt no pārāk agresīviem parādniekiem,» darbā piedzīvoto stāsta Valija.
Kad darba vecums bija aiz muguras, viņa nolēma atpūsties. Tiesa, ilgi mierā nespējusi nosēdēt un jau pavisam drīz atsākusi strādāt Codes kolhozā, kur arī pavadījusi pēdējos darba gadus.
Ozols «kāpj» upē
Par bērnību jauncodiete runā maz, bet uzreiz uzsver, ka tā nebija slikta, gluži otrādi. Par spīti kara šausmām, viņa atmiņās glabā spēcīgo, mīlošo un lielo ģimeni. Pasaulē skaistākā un mīlētākā vieta Valijai ir dzimtās lauku mājas Bārbeles mežos. Tagad ēka pussabrukusi, bet lielais ozols aug tik raženi, ka jau «kāpj» Iecavas upītē.
«Kara fronte nāca tieši mums pāri. Slēpāmies bunkuros. Vācu karavīri ārstēja mums augoņus. Mēs viņiem devām pienu, viņi mums – margarīnu. Vācieši gan sacīja, ka no margarīna cilvēki paliekot akli. Kā ir patiesībā, nemāku teikt. Kad mūs apšaudīja, māsa skaitīja lūgšanas. Tās mūs pasargāja. Skolas biedrenei nepaveicās. Viņa, vācot sienu, uzkāpa uz mīnas,» kara notikumus atminas Valija.
Brīnumainā vieta
Saikne ar dzimto vietu ir tik spēcīga, ka jubilāri vismaz reizi gadā turp ved bērni. «Uz mājām esmu paņēmusi ozola tāsi un sūnas. Kad paliek slikti vai skumji, paglaudu tās. Dēlam teicu – kad nomiršu, lai iemet man kapā. Arī saujiņu zemes no ozola saknēm labprāt ņemtu sev līdzi,» stāsta gaviļniece.
Kad pēdējo reizi tur būts, «raudāja» pat ozols. «Mēs stāvējām zem koka. Diena bija saulaina, bet no ozola krita ūdens piles. Man patīk domāt, ka tās bija koka asaras,» smaidot teic Valija.
