Ilustrētās lappuses «Hei, meitenes un puikas!» konkursā Bauskas 1. vidusskolas 7.a klases skolniece Kristīne Grīviņa ieguva laikraksta «Bauskas Dzīve» speciālbalvu – uzaicinājumu sniegt interviju.
Ilustrētās lappuses «Hei, meitenes un puikas!» konkursā Bauskas 1. vidusskolas 7.a klases skolniece Kristīne Grīviņa ieguva laikraksta «Bauskas Dzīve» speciālbalvu – uzaicinājumu sniegt interviju.
Labas skolotājas ietekme
Kristīne bija atsūtījusi pašas veidotu zīmējumu albumu par tematu «Helovīnu nakts». Oriģinālās ilustrācijas un asprātīgie komentāri liecināja, ka zīmēšana meitenei ir sirdslieta, nevis vienkārša aizraušanās. To apstiprināja arī Kristīnes mamma Inta, kura atbalsta vecākās meitas vaļasprieku un ir viņas darbu galvenā vērtētāja.
Kristīne pavisam noteikti zina, ka viņas interesi par zīmēšanu veicinājusi Bauskas 1. vidusskolas kādreizējā vizuālās mākslas skolotāja Sandra Smolija: «Viņas stundas gaidīju ar lielu nepacietību un uzmanīgi ieklausījos visā, ko skolotāja stāstīja. Man ļoti, ļoti patika darboties Sandras Smolijas vadībā, jo gluži nemanot apguvu dažādas interesantas zīmēšanas tehnikas, sāku izmantot arī pašas izgudrotas metodes. Mājās zīmētos darbiņus vienmēr nesu uz skolu rādīt, lai noskaidrotu, ko esmu izdarījusi nepareizi. Žēl, ka Sandra Smolija vairs nestrādā skolā, jo man trūkst padomdevēja. Manu aizraušanos ir ievērojusi klases audzinātāja Zeltīte Šmite. Priecājos, ka šogad man tika uzticēti klases noformētājas pienākumi.»
Zīmējot ir daudz jādomā
Ar apbrīnojamu mērķtiecību Kristīne attīsta savas spējas. Viņas spriedumi par dažādu materiālu izmantošanu kompozīciju veidošanā liecina, ka zīmēšana nav tikai rokas veiklības, bet arī prāta treniņš. Jaunajai autorei vislabāk patīk fantāzijas darbi un ainavas. Vasarā viņa mēģinājusi zīmēt arī dzīvniekus, un pirmie modeļi ir bijuši vecmāmiņas suņi. Vēlāk tiem pievienojies Grīviņu ģimenes kaķis Brencis.
Radošo procesu Kristīne raksturo tā: «Vienmēr izvirzu sev kādu noteiktu mērķi. Nav tā, ka zīmēju, kas pagadās. Kad esmu bēdīga, mani darbi atgādina jautājumus, uz kuriem meklēju atbildes. Priecīgos brīžos gleznotās ainavas parasti ir līksmas un saulainas. Esmu ievērojusi, ka īpaši labi padodas abstraktas kompozīcijas. Man vispār patīk abstraktā māksla, jo bieži var panākt negaidītu rezultātu. Gluži vienkārši ir daudz jādomā un jāfantazē.»
Grib dzirdēt vērtējumu
Inta Grīviņa teic, ka parādīt savus darbus plašākai auditorijai Kristīni jau pirms laba laika mudinājusi vecmāmiņa. Zīmējumi neesot jāglabā mapēs, ja tie varot sniegt prieku arī citiem cilvēkiem. Pirmais mēģinājums esot bijis «Bauskas Dzīves» konkurss, jo informācija par citām bērnu mākslas aktivitātēm neesot plaši pieejama, secina Inta. Šķiet, viņai ir taisnība, jo skolēni, kuri sistemātiski nepiedalās rajona vizuālās mākslas olimpiādēs vai nemācās Mākslas skolā, nez kāpēc paliek neievēroti.
Kristīne lepojas, ka divi viņas zīmējumi pašlaik ir eksponēti 1. vidusskolas audzēkņu darbu izstādē «Eiropas Savienība». «Man ir svarīgi, lai citi pasaka, ko domā par maniem zīmējumiem. Tā var noskaidrot, vai darbi ir izdevušies. Parasti šos jautājumus uzdodu tētim un mammai, bet mani interesētu arī citu cilvēku domas,» tā meitene.
Interese iedvesmo
Lai dzīvoklī būtu ērtāk strādāt, vecāki esot nolēmuši Kristīnei nopirkt molbertu. Inta Grīviņa domā, ka meitai derētu iegādāties arī eļļas krāsas, jo visas mākslas iespējas jācenšoties izmantot. Par darbam nepieciešamiem materiāliem ģimenē parasti gādājot tētis. Neviens Kristīnei nepārmet, ja lielformāta kompozīcijai tiek izlietota vaska krītiņu vesela kārbiņa. Vecāku atbalsts un interese meiteni iedvesmo – to var just ikvienā teikumā, kad Kristīne stāsta par mammas un tēta līdzdalību mākslas darbu tapšanas procesā.
