Saimes galds – vieta, kur ģimenei pulcēties.
Saimes galds – vieta, kur ģimenei pulcēties
Baušķenieku Neikšānu ģimenē Laimdota – triju bērnu māte un sieva – ir tā ass, ap kuru dzīve griežas noteiktā kārtībā. Vīrs un dēli darbā, meita skolā, bet Laimdota ir tā, kura visus pavada un sagaida.
Gribas plašumu
Nesen atzīmēta Pētera un Laimdotas kāzu sudraba gadskārta, un vīra dāvinātās 25 baltas rozes lēni izsmaržo vāzē. Kopš kopdzīves sākuma Neikšāni dzīvo mājā Liepu ielā, kas pamazām pārbūvēta un paplašināta. Te izauguši bērni. Dēli Andis un Māris vecāku mājas atstāja pēc pamatskolas beigšanas, un pašlaik kopā ar vecākiem dzīvo vien Beāte, 6. klases skolniece.
“Kopš opīša laikiem uz pagalma pusi izbūvēta piebūve, kurā ir plaša virtuve, kas apvienota ar telpu, kur ciemojamies, skatāmies televizoru. Arī citas telpas pārbūvētas. Pēterim vienmēr ir paticis plašums, gribējies lielu, ērtu virtuvi, vannas istabu un galdu, pie kura visi varam apsēsties. Kamēr visi bērni vēl dzīvoja mājās, sestdienu un svētdienu rīti nebija iedomājami bez skaisti klāta brokastu galda. Pie tā savu ģimeni esmu pieradinājusi, un mums šī tradīcija ir mīļa,” stāsta Laimdota.
Laiks savējiem
Pēc Rīgas 1. ģimnāzijas absolvēšanas Andis ieguvis Banku augstskolas diplomu, bet Māris augstskolā “Turība” apguvis uzņēmējdarbības vadību. Kopā ar tēvu kopš mazotnes zēni aizrāvušies ar mašīnām un motoriem. Tagad viņi ir Eiropā pazīstami autosportisti, LMT rallija komandas dalībnieki. Šogad puiši pie vecākiem Bauskā bijuši divas reizes. Kad tas gaidāms, mamma atliek visas citas tikšanās, lai laiku veltītu ģimenei.
“Kad esam visi kopā, gribas labi pacienāt. Mūsu mājās nekad nav bijis pārbagāta galda ar karbonādi, ceptiem kartupeļiem un trekniem sutinātiem kāpostiem. Ja kaut kur ciemos nākas tādu cienastu baudīt, vēders dabū trūkties.
Gaļu vispār ēdam maz, vairāk zivis. Dēliem un Pēterim ļoti garšo sakņu sautējums, vokpannā gatavoju viegli apceptus dārzeņus ar vistiņu, vāru zupas. Svarīgākais mums ir liels trauks ar svaigiem salātiem. Tam jābūt vienmēr, arī brokastīs, kad ēdam kliju vai graudu maizes grauzdiņus ar sieru vai biezpienu. Beāte labprāt grauž nomizotu kartupeli, papriku un bez salātiem neiztiek ne dienu. Tā veselīgas ēšanas principi mūsu ģimenē ir stingri iemājojuši.”
Eglīte mežā
Divas reizes gadā Neikšānu ģimene vienmēr ir kopā – Ziemsvētkos un Lieldienās. Šī tradīcija pirmoreiz pārkāpta pērn, kad ap Lieldienu laiku Pēteris un Laimdota devušies ceļojumā uz Taizemi.
Ziemsvētkos Neikšānu ģimene ieradusi braukt uz dievkalpojumu Skaistkalnes katoļu baznīcā. Atceļā ir ierasts piestāt kādā meža ceļā un ar līdzņemtām saknēm izgreznot eglīti mežazvēriem. Tiek aizdegtas svecītes, un no termosa katram tiek pa malkam karstvīna. Zem zvaigžņotām debesīm svētvakara noskaņa ir labāk jūtama. Mājās pārbraucot, var sēsties pie vakariņām, jo gudrajā cepeškrāsnī pa šo laiku ir izsutis folijā ietīts lasis un izcepusies panna ar burkāniem un kāļiem. Tā arī vienīgā greznība uz galda. Uz kūkām šajās mājās nav kāri, tāpēc saldajā pašu ceptās piparkūkas un augļi.
Klusajā sestdienā pirms Lieldienām Laimdota dažas olas nokrāso košas – dzeltenas, zilas, zaļas, sarkanas. Tās ir Lieldienu zaķa ziņā. Kopš mazotnes bērniem ir prieks meklēt tās dārzā. Ienākot no āra, laiks Lielās dienas brokastīm ar svaigi vārītām sīpolu mizās krāsotām lauku olām un salātiem. Iztinot olas no sīpolu miziņām, ik reizi nākas sajūsmināties par brīnumainiem un neatkārtojamiem rakstiem.
Tāpēc jau starp darbdienām ir svētki, lai piedzīvotu prieku. Savukārt ģimenes tradīcijas bērnos nostiprina nemainīgu drošības un stabilitātes izjūtu.
