Pirms vairāk nekā 15 gadiem mūsu avīzē sākās publikāciju cikls «Seriāls – dvīņi». Ievadot šos stāstus, 1998. gada 29. jūlijā laikraksts iepazīstināja ar māsām Ingūnu Naiku un Eviju Švecu. Divus gadus regulāri avīzē varēja ielūkoties dažāda vecuma dvīņu dzīvē. Noslēdzot šo rakstu sēriju, «Bauskas Dzīves» redakcija 2000. gada 12. augustā Īslīces pagasta kultūras namā organizēja dvīņu salidojumu. Tā dalībnieki joprojām atceras neparasto tikšanos.
Gaidot «Bauskas Dzīves» pastāvēšanas 70. gadskārtu, redakcija paredzējusi atkal tikties ar dvīņiem, par kuriem reiz bija stāstīts. Līdz apaļās jubilejas dienai nav iespējams sameklēt visus, tomēr viena daļa tālaika publikāciju varoņu atklās, kā ritējusi viņu dzīve. Pirmais stāsts par māsām Ingūnu Naiku un Eviju Švecu, kurām tagad ir 42 gadi, tolaik bija 26.
Rod jaunus vaļaspriekus
Tikšanās bija sarunāta tautas lietišķās mākslas studijas «Bauska» telpās. Šī vieta nav izvēlēta nejauši – Ingūna un Evija daudz brīvā laika pavada pie stellēm, viņu darinājumi redzami studijas nesen iekārtotajā izstādē. Māsas neslēpj prieku par kopējo ekspozīciju un savu veikumu. Runājamies un ik pa brīdim veramies košajās segās, skatiens kavējas pie citiem izstrādājumiem.
Māsām atgādinu: «Publikācijā pirms sešpadsmit gadiem sacījāt, ka jūsu aizraušanās ir adīšana. Kā esat pievērsušās jaunai un daudz sarežģītākai vaļasbrīžu nodarbei?» Dvīnes, viena otru papildinot, atklāj, ka viņu nodoms, nākot uz studiju, bijis pašu rokām radīt tautas tērpu sev un ģimenes sievietēm. Ar zemgalietes tautisko ģērbu tagad lepojas dvīņumāsu mamma Jausma Sudmalniece. Viņas brunči redzami izstādes ekspozīcijā. Ingūnai un Evijai komplekts pilnībā vēl nav gatavs, atlicis pabeigt blūzes. Zemgales rota uzausta un sašūta arī Ingūnas meitai Kitijai. Darināts ietērps mazai radu meitenītei. Sanāk tā, ka dzimtas četru paaudžu sievietēm garderobē ir savs zemgaliskās izcelsmes un piederības vizuālais liecinājums.
Interesi par rokdarbiem modinājusi māsiņu Emburgas vecmāmiņa. Viņas iedāvinātās lielās adatas meitenēm bijis atklājums. Mācoties pamatskolā, mammai veidojušas īpašu apsveikumu tolaik populārajos svētkos – Starptautiskajā sieviešu dienā. Klades vāka izmēra adījums ar astoņnieku joprojām glabājas Jausmas Sudmalnieces relikviju krājumā.
Ģimenes sapratne un palīdzība noder allaž. Evijas vīrs Jānis mājās pārveidojis trizuļu stelles par svaru stellēm, restaurējis vērpjamo ratiņu. Viņš vienmēr uzrauga, lai aužamajā ierīcē būtu ievilkts audekls. Māsu mamma kļuvusi par kamolā tinēju arī tiešā nozīmē, gādājot un sagatavojot dzīparus dažādiem izstrādājumiem.
Visu mūžu būs jāmācās
Dvīņumāsas atzīstas, ka, īpaši nedomājot, aušana iepatikusies un pie stellēm viņas pavada daudz laika. Fotogrāfijās izveidots gatavo darinājumu katalogs. Abas uzsver, ka «aušanas process ir kas jauns un ļoti interesants, to var mācīties visu mūžu». Šāds secinājums viņām radies, vērojot ilggadējo audēju veikumu. Ingūna un Evija ir pateicīgas Inārai Zalstrupai un Annai Mūrniecei. Soli pa solītim pieredzējušās meistares palīdz iesācējām apgūt dažādas tehnikas. Jaunās audējas neslēpj, ka joprojām ir ļoti grūti iztēloties, kāds būs gatavais darinājums, jo to no stellēm nevar ik pa laikam izņemt un apskatīt. Tikai tad, kad viss pabeigts, redzams rezultāts. Māsu pūrā jau glabājas klasiskās segas ar rozīšu un auseklīšu rakstu. Atklājums abām ir segas, austas īpašā tehnikā, ko sauc – vienkārtīgais ripss ar saikli. Viņām iepaticies veidot uztinumus, eksperimentējot ar krāsām. Dzijas krāsošanai izmēģināti arī augi.
Pārsteidzošs un pateicības piepildīts brīdis māsām bijis ilggadējās meistares Aijas Ozolas uzmanības apliecinājums. Viņa uzdāvinājusi retu grāmatu. «Mācies aust» nākusi klajā 1939. gadā, tas ir Latvijas Sieviešu nacionālās līgas otrais izdevums. Evija piemetina, ka nelielais krājumiņš ir ļoti ietilpīgs ar aušanai noderīgu informāciju un pamācībām. Tā atkal gūts apstiprinājums, cik ļoti sarežģīta ir aušana, tās nianses var nebeidzami atklāt. Ingūna bilst, ka «galvā bieži vien ir aušana».
Pērn māsas devās izlūkbraucienā uz tradicionālo gadatirgu, ko jūnija sākumā organizē Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Šajā gadā tautas lietišķās mākslas cienītājiem viņas piedāvās dažādus izstrādājumus no lina, vilnas un citiem materiāliem.
Nevar mierīgi nosēdēt mājās
Dvīnes allaž bijušas aktīva dzīvesveida cienītājas. Piedalīšanos veterānu vieglatlētikas sacensībās tagad viņas nomainījušas ar garo distanču skriešanu, riteņbraukšanu un slēpošanu ziemā. Ingūna vienu daļu atvaļinājuma ņem laikā, kad paredzams sniegs un izkustēšanās baltajās trasēs. Diemžēl pagājusī ziema pievīla, izdevās tikai paslēpot Siguldas un Rīgas Uzvaras parka mākslīgajās trasēs.
Klāt skriešanas mēneši, un izbraukums uz Igauniju, jācer, būs iedvesmojis šai nodarbei jauno paaudzi. Otepes apkārtnē bija organizēts Tartu maratons. Māsas tajā pieveica pusmaratonu, vairāk par 20 kilometriem. Ingūnas dēls Mārtiņš un Evijas dēls Elvis izmēģināja desmit kilometru distanci. Patīkamākais – visi viņi bijuši sajūsmā. Mammas gandarītas par dēlu skriešanas prieku, jo izjūtot, ka sportiskais gēns pamodināts arī atvasēs. Jaunekļiem pozitīvs lādiņš par pievārēto pirmo gargabalu. Rīta cēlienā viņi tagad atrod laiku arī skrējienam.
Ārpusdarba rosībās māsas ir vienotas un, kā bilst Evija, «pat nešķiramas».
Katram savs rūpju lauks
Ikdienai ir pavisam cita gaisotne. Evija Šveca strādā Pamūšas internātpamatskolas pirmsskolas iestādē par audzinātāju. Tā ir intensīva psiholoģiskā slodze ar virsuzdevumu palīdzēt bērniem saprast sevi un iejusties sabiedrībā. Šādi piesātināts darbs liek meklēt atbildes uz daudziem jautājumiem un iedziļināties tik sarežģītajā katras dzīvas būtnes iekšējā pasaulē. Dzīvesvieta Evijai ir Mežotnes pagasta Strēlniekos.
Ingūna Naika katru dienu no Bauskas mēro ceļu uz darbu Rīgā. Esot aizvien interesantāk strādāt, atzīst Valsts augu aizsardzības dienesta Sēklu kontroles laboratorijas vecākā eksperte. Baušķeniece neslēpj, ka bijuši ilgi un neveiksmīgi darba meklējumi, pat zināma pieredze ārzemēs, kur saņemts piedāvājums pārcelties. To gan viņa nav gribējusi.
Māsas saņem gandarījumu no bērniem. Ingūnas meita Kitija Latvijas Lauksaimniecības universitātē izvēlējusies Ainavu arhitektūras studiju programmu. Šonedēļ viņa pēc gandrīz pusgadu ilgas prombūtnes atgriezīsies mājās no Ungārijas, kur ERASMUS programmā papildināja zināšanas. Mamma piemetina, ka jau tagad jaušot meitas iegūtās jaunās prasmes un interesanto draugu loku. Dēls Mārtiņš mācās Rīgas Tehniskās koledžas pirmajā kursā un apgūst zinības metālapstrādē. Evijas dēls Elvis ir beidzis Zaļenieku profesionālo vidusskolu, aizņemts apzaļumošanas speciālista darbā.
Māsas uzskata – bērniem jāļauj darīt, ko tās pašas vēlas. Gana daudz runāts, un šķitis, ka jaunā paaudze sacītajā nav ieklausījusies, ka viņa ir tā gudrākā. Taču pienāk laiks, un pamanāms – svarīgāko bērni ir sadzirdējuši. Abu māsu ģimenes jūt saikni būt kopā un neaizmirst arī vecvecākus.
