Kopš 1961. gada dzīvodama Bauskā, krieviete Valentīna Bļinkova atzīst, ka nejūtas šeit apspiesta, nedz ierobežota savās tiesībās, kaut arī ir nepilsone.
Kopš 1961. gada dzīvodama Bauskā, krieviete Valentīna Bļinkova atzīst, ka nejūtas šeit apspiesta, nedz ierobežota savās tiesībās, kaut arī ir nepilsone. Četrus gadus viņa ir privātuzņēmēja. Individuālais uzņēmums «Māksla» Plūdoņa ielā Bauskā auž tautiskās segas, pārklājus, Zemgales tautastērpu brunču audumu, aizkarus, spilvenus un citas jaukas lietas.
Kā nokļuvāt Latvijā?
– Līdz pusaudzes gadiem dzīvoju Sverdlovskas apgabalā, sādžā, kas atradās 18 kilometru no pilsētas. Kad nomira mūsu māte, man bija pieci, māsiņai trīs gadi, brāļi bija vecāki. Dzīvojām ļoti nabadzīgi. Tēvs atveda mājās audžumāti – no citas puses atbraukušu latvieti, kurai bija meita. Gāja gadi, un, padzirdējusi, ka tuvinieki atgriezušies Latvijā, mamma brauca palūkoties, kā radiem klājas. Pēc laiciņa viņa pārcēlās uz Latviju, jo šeit bija darbs. Tāpēc tēvs mani sūtīja pie viņas, un es – piecpadsmitgadīgs meitēns – ar pāris kleitiņām un skolas mācību grāmatām koferī pēc četru diennakšu brauciena nokļuvu Bauskā. Izkāpu no autobusa, sāku iet pa Rīgas ielu, te piepeši ieraudzīju, ka mamma ar piena kanniņu rokā iet man pa priekšu.
Vai atbraucot jau zinājāt latviešu valodu?
– Valodu nezināju un to iemācīties bija grūti. Galvenokārt tāpēc, ka Bauskā ir ļoti mīļi un gudri cilvēki. Jūtot, ka esmu krieviete, arī viņi runāja krieviski. Strādāju celtniecībā, pabeidzu vakarskolu. Ilgus gadus strādāju tekstilkombinātā «Saule». Tur Skaidrīte Saulīte, ar ko tagad atkal strādāju kopā, palīdzēja man iemācīties latviešu valodu. Nevaru lielīties, ka runāju pilnīgi pareizi, tomēr nav grūti saprasties ar latviešiem. Vīrs ir krievs, abas mūsu meitas latviski runā pavisam labi. Znoti arī man latvieši.
uu Dzirdēts, ka nepilsoņiem esot sarežģītāk uzsākt uzņēmējdarbību.
– Firmas «Bauskas pakalpojumi» direktors Nikolajs Dzenis savulaik piedāvāja privatizēt mākslas austuvi. Toreiz nebija prātā pilsonības lietas, tikai tas, vai austuve neizputēs. Mazajiem uzņēmējiem vispār neklājas viegli, arī mums tāpat, bet tam nu gan nav nekāda sakara ar to, ka neesmu pilsone.
Vai esat paguvusi saņemt pasi?
– Jā, tiklīdz nepilsoņiem Bauskā sāka izsniegt pases, tūlīt kārtoju dokumentus, nebija ne rindu, ne skandālu. Naturalizēties vēl nevaru, jo saskaņā ar Pilsonības likumu man noteiktais laiks vēl nav pienācis. Vecākā meita gan varētu, bet arvien pietrūkst to 30 latu, kas par naturalizēšanos jāmaksā.
Nācies lasīt apgalvojumu, ka pret nepilsoņiem slikti izturas medicīnas iestādēs. Vai jums tā ir gadījies?
– Pagājušajā nedēļā aizvedu 86 gadus veco tēvu Rīgā pie acu ārsta. Viņam nekavējoties bija jāveic operācija. Tētis slikti runā latviski, bet ārste un medmāsas, būdamas latvietes, tāpēc nebija mazāk laipnas pret viņu.
Nesenā piketa dalībnieki Rīgā apgalvoja, ka krievu pensionāriem Latvijā klājoties īpaši grūti. Šo viedokli pārtvērušas pasaules ziņu aģentūras, un satraukums liels.
– Vai vispār kādam pensionāram tagad klājas īpaši viegli? Bet visi šie protesti un piketi ir tikai politika. Piemēram, ne es, ne mani bērni nekad neiesim pie domes tukšu kastrolīti grabināt. Nesen svinēju apaļu dzīves jubileju, un atklājās, ka draugu pulkā vairākums ir latviešu. Toreiz ciemos bija atbraucis arī mans vecākais brālis no Krievijas. Uzņēmām svinības videolentē. To iedevu viņam līdzi, lai aizved un parāda citiem, kā mani te ciena un mīl. Un es to visai Krievijai varētu pateikt – vajag strādāt un vajag gādāt, tad nebūs laika svešā kažokā utis meklēt.
P. S. Labprāt uzklausīsim citu nepilsoņu domas, kaut arī viņi paustu gluži citādu viedokli.
