Ir pavasara rīts. Sīks zēns un meitene iet pazīstamo skolas taku. Tiem pretī iznāk kaimiņsaimnieks stalts.
Ir pavasara rīts.
Sīks zēns un meitene iet pazīstamo skolas taku.
Tiem pretī iznāk kaimiņsaimnieks stalts.
Tam šorīt citādāks ir skats.
Viņš bērniem jautā:
«Tēvs vai mājā ? Un ko māte dara?»
Tie atbild: «Tēvs nav mājās,
bet māte šodien maizi cepšot.»
Tā sarunājas viņi. Un bērni aizrikšo uz skolas pusi.
Bet pamalē dūc mašīnas, un čalas –
Kā raudas un kā neizprastas skaņas.
Jau skola klāt, bet neskan bērnu balsis.
Ir savāds klusums.
Nav skolotājas klasē,
un visi savādi cits citā skatās,
un izmisums ir viņu acīs platās.
Tad pēkšņi ieskrien zēns un kliedz viņš skaļi:
«Uz Sibīriju taisieties!
Man baiļu nav, jo es tur biju četrdesmit pirmajā.
Man tēva gan vairs nav, bet māte ir vēl dzīva.»
Bet citi bērni klusēdami stūros raud.
Tur brālis izmisīgi savu māsu sauc.
Tiem pakaļ atbraucis ir vectēvs.
Nu bērni klusēdami ratos sēžas,
Jo sarunāties tiem vairs atļauts nav,
Un svešais zaldāts citā mēlē runā.
Raud māte, mazā māsa. Tik vecāmāte dūšu tur
un bērniem saka:
«Nav ko raudāt, nav svešai tautai jāredz mūsu sāpe!»
Smaida Stumbre, izsūtīta 13 gadu vecumā 1949. gada martā no Misas pagasta
