Pretēji apgalvojumiem, cik svarīgi ir katram izkopt savu personību, piešķirot tai individuālus vaibstus un tādējādi bagātinot mūsu sabiedrību, ierēdņi strauji mūs ved pretējā virzienā. Nekādas oriģinalitātes, nekā īpaša, citus iepriecinoša un pa gabalu pamanāma. Visu vajag vienkāršot, nonivelēt, pakļaut primitīvai statistikai. Par attaisnojumu tiek minēta personas datu aizsardzība, drošība un vēl citi reālā vidē dzīvojošam cilvēkam nesaprotami jēdzieni.
Iekāpjot Rīgā taksometrā, labu brīdi nespēju sākt ar vadītāju sarunu. Priekšējo paneli rotāja vizītkarte, kura man par šoferi vēstīja tikai sešus ciparus. Tas esot personu aizsargājošs jauninājums – vārdu un uzvārdu nenorādīt, bet drukāt katram darbiniekam piešķirto īpašo numuru. «Divdesmit gadus vadu taksometru, visi mani sauc par Jēkabu, tagad man piešķirts numurs. Tā esam sanumurēti visi trīsdesmit kolektīva šoferi. Lai sazinātos, jāmācās neloģiskas skaitļu kombinācijas. Vislielāko jautrību man pirms nedēļas pavēstīja sieva, kura ir lielveikala kasiere. Rudenī arī viņai uz tērpu piespraudes nebūšot vairs rakstīts vārds, bet gan numurs. Šoruden ģimenē tiksim sanumurēti kā tādi lopiņi. Vēl tikai vajag krotālijas ausīs un personas vārds pasē jāaizkrāso,» pārdomās dalījās automašīnas vadītājs.
Tikt sanumurētiem nav tikai rīdzinieku «privilēģija». Arī pašmāju pasažieru pārvadātāju uzņēmumā redzamas plāksnītes, kuras vēstī autobusa vadītāja numuru.
Ne kā citādi kā par nožēlojamu ierēdņu kārtējo ākstību šo visu nevar nosaukt. Ja amata veicējs ir slikts, nekāda ciparu kombinācija nenoslēps vai nepasargās viņa personu. Savukārt labu vārdu paušana gan tiek apgrūtināta. Nākamais solis ierēdniecības esamības apliecināšanai varētu būt kalendārā vārdu aizstāšana ar skaitļu kombinācijām. Tad mūs neviens nelabvēlis nevarēs atrast un mūsu neesošo personību aizskart.
