«Vienpadsmitais novembris ir Lāčplēša dzimšanas diena. Latvijas nākamo jubileju atkal svinēs pēc simt gadiem. Grāmatas taisa bibliotēkās, kad rakstnieki atnes savus stāstus, bet bibliotekāres tos izprintē. Droši vien bibliotekāres pašas salīmē kopā lapas un izgatavo vākus. Ja grāmatu kļūst par daudz, tad bibliotekāres tās atdod veikaliem.»
Piemērus nenorakstīju no portālu joku sadaļām, bet uzklausīju sarunās ar deviņus, desmit gadus veciem bērniem savā nelielajā pedagoģiskajā praksē. Vienlaikus biju izbrīnīta noskaidrot ko citu. Daži zina, kas ir gravitācija, stratosfēra, Zemes tektoniskās plātnes un prot bērnišķīgi, taču saprotami izskaidrot.
Vispārinātus secinājumus ir aplami izdarīt, bet parādās zīmīga tendence – jo tālāk no ikdienas dzīves reālijām, jo labākas ir bērnu zināšanas. Tiesa, viņi visi zina arī to, ka jāšķiro atkritumi, jāstāda koki, jācenšas nepiesārņot ūdeņus. Aizkustinoša ir bērnu empātija bēgļu jautājumā – viņi no sirds jūt līdzi cilvēkiem, kuri zaudējuši mājas un tuviniekus. Visjaunākajai paaudzei vairs nav aizspriedumu pret citām rasēm un tautībām. Turklāt atsevišķu skolēnu prasmes, ieskaitot visai komplicētu izglītojošas informācijas meklēšanu internetā, reizēm ir apbrīnojamas.
Bet ko darīt ar ikdienā visnepieciešamākajām iemaņām, zināšanām un izpratni par lietu kārtību, kur to gūt? Kaut kā būtiska šajā jomā pietrūkst, un neba jau pārspīlētos augstumos paceltā kompetenču pieeja izglītībā, kas nozīmē caurviju pieeju dažādu mācību priekšmetu mācīšanā, to atrisinās. Vispirms ir saruna. Bet pagaidām man šķiet neiespējami to ieviest pārblīvētajās obligātās izglītības programmās.
