Piemiņas lietām mēdz būt savs stāsts, kam nereti piemīt noslēpums vai dīvainība.
Piemiņas lietām mēdz būt savs stāsts, kam nereti piemīt noslēpums vai dīvainība.
Kādā nelielā kompānijā raisījās sarunas par personiskām piemiņas zīmēm un relikvijām. Sākumā negribīgi, bet, cits citā ieklausoties, sanākušie tomēr atklāja interesantus gadījumus un pat piedzīvojumus.
Pazaudē un atrod
Nameja gredzenu mode tagad nedaudz pierimusi, bet Atmodas periodā vai katrs latviski noskaņots indivīds vēlējās sev šo vītņoto sudraba riņķi. Rotkaļi tolaik gandrīz vai apnikdami gatavoja namejus, arī no zelta. Signei todien nebija pirkstā šī tik populārā gredzena, tas bija mājās, viņai zināmā un drošā vietā. Jaunā sieviete nameju sargā, jo, kas zina, kādi piedzīvojumi vēl viņu var sagaidīt.
Signe klusībā domāja – stāstīt vai noklusēt namejiskās neparastības. Noskaņojums tomēr bija tāds, ka arī viņa atraisījās vēstījumam. Gredzens nebija pirkts rotaslietu veikalā, bet īpaši sūtīts. Tuva radiniece viņai kādreiz uzdāvināja pirmo Ulmaņlaika sudraba divlatnieku. Kādu laiku tas glabājās rotaslietu kārbiņā, līdz arī Signe izdomāja, ka vēlas sev Nameja gredzenu. Jaunā sieviete zināja vairākus rotkaļus, taču šī uzdevuma veikšanai piemērotākais šķita kāds attāls paziņa. Lai gan viņam tolaik bija daudz darba, pasūtītāja apņēmās gaidīt. Bija vērts, jo gredzens viņai tiešām ļoti patika un, uzlikdama to pirkstā, Signe tūliņ saprata – tā ir viņas rotaslieta. Sudrabu uzskata par aukstu metālu, taču jaunais gredzens radīja gluži pretēju sajūtu – siltumu. Signe tik ļoti sarada ar gredzenu, ka neņēma to nost arī naktī.
Reiz, apkopjot tuvinieku kapu kopiņas, gredzens nemanot noslīdēja no pirksta. Signe jutās sarūgtināta, bet nameju atrast nespēja. Varbūt vainīgs bija satraukums. Nomierinājusies viņa devās prom, domādama, ka piemiņas lieta taču nekur nevar pazust. Patiesi – nākamreiz rušinot smiltis, zemē kaut kas pazibēja. Tas bija Signes mīļais gredzens. Kopš tās reizes viņa nameju glabā īpaši, jo baidās to pazaudēt pavisam. Gredzens šķiet kā saikne ar mīļiem cilvēkiem.
«Uzprasās» atpakaļ
Melitai bija savs stāsts par cita tipa latvisku gredzenu – tā dēvēto saulīti. Šai rotai centrā parasti ir slīpēta dzintara gabaliņš, apkārt vairākās rindās sīkas cēlmetāla «ķepiņas». Tas nav tik populārs kā namejs, jo paredzēts sievietēm.
Melitas gredzenu var saukt par ceļojošu. Viņai to uzdāvināja simpātiska kundze, labu vēlēdama. Dāvana šķita nepraktiska, un Melita to nelietoja. Kādā finansiāli sarežģītā brīdī viņa rotaslietu pārdeva, jo atradās pircēja, kura ļoti vēlējās tieši tāda veida riņķi.
Pagāja vairāki gadi, un it kā izdevīgais darījums jau bija aizmirsts. Taču Melitā neviļus modās domas par saulīti, kas kādreiz piederēja viņai. It kā neērti prasīt atpakaļ reiz pārdotu mantu, tā viņa sprieda klusībā. Taču pēc kāda laika gredzens atkal bija prātā un domas par to nevarēja aizgaiņāt. Visvisādi izprātojusies, viņa reiz tomēr uzrunāja saulītes pircēju. Sāka it kā aplinkus. Rotaslietas īpašniece Melitas domas gandrīz vai nolasīja, jo neminstinoties sacīja, ka viņa gredzenu nemaz neizmanto un tas nav vajadzīgs, varot to atdāvināt kādreizējai īpašniecei. Un tā saulīte atgriezās pie Melitas atpakaļ.
