Ignorēju no zināma sūtītāja saņemtu, taču pilnīgi mēstulīgu elektroniskā pasta vēstuli, kurā līdz ar citiem adresātiem tiku aicināta parakstīties pret viendzimuma pāru tiesības nostiprinošiem normatīvo aktu grozījumiem.Piekrītu, jebkādas pārmaiņas iepriekš vispusīgi pētāmas un modelējamas, taču principā esmu pret jebkādu sabiedrības grupu ierobežošanu, ja vien tās nekaitē citiem.Pirms filmas «homo.lv» demonstrēšanas Iecavas kultūras nama zālē palika nepilns desmits no teju pussimta auditorijas, kas pirmo noskatījās tikpat satriecošu gabalu «Kā klājas, Rūdolf Ming?». Dāma gados sakniebtām lūpām paskaidroja: «Es uz «šitiem» nevaru skatīties.» Viņa nepārprotami domāja homoseksuālas personas. Kad filmu noskatījos, sapratu – tas, ko paziņa un viņai līdzīgi domājošie patiesībā baidās ieraudzīt, ir šīs sabiedrības greizā, no dažādām pusēm skatu kropļojošām «klapēm» apliktā uztvere. Kāpēc mēs ar sajūsmu sagaidām Rūdolfu Mingu, kurš kāpās rok nātrēm izliktas lamatas cilvēkiem un zīmē drausmīgas vardarbības pilnas «filmas»? Un kāpēc kliedzam, spļaujam, metam ar akmeņiem un mēsliem miermīlīgiem, līksmiem, koši tērptiem cilvēkiem?Kāpēc tad nemetāmies gānīt Latvijas blondīņu gājienu, kas maija beigās Rīgas ielās savāca tūkstošiem muļķīgi spurdzošu un klusi kunkstošu dažādu tautību veču auditoriju kārīgi spīdošām acīm? Blondums ir daudz nedabiskāka pazīme nekā iedzimta homoseksualitāte, jo nereti tiek iegūts ar ķīmisku krāsu. Visas no cilvēka prāta un gribas neatkarīgās pazīmes taču būtu jāuztver vienādi veselīgi. Pasaule ir atvērta, labāk laikus sagatavot sevi dažādībai – baltiem, melniem, dzelteniem, sarkaniem cilvēkiem, tādiem, kas klusē, un tādiem, kas vienmēr saka, ko domā.
