Lielveikalā pāršķirstot kādu populāru žurnālu, sastingu. Izlasīju, ka daļā sabiedrības populāra pieauguša vīrieša draudzene ir 9. klases skolniece.
Lielveikalā pāršķirstot kādu populāru žurnālu, sastingu. Izlasīju, ka daļā sabiedrības populāra pieauguša vīrieša draudzene ir 9. klases skolniece. Tas ir TV 5 realitātes šovu apskatnieks ar iesauku Carlos, kurš noteikti nav jauneklis.
Gribējās vaicāt: kāpēc šis vīrietis netiek tiesāts par nepilngadīgās izmantošanu un kāpēc par notiekošo neuztraucas jaunietes vecāki. Taču acīmredzot šādi vaicājumi ir lieki, ja pats fakts tiek publiskots vairākos tūkstošos eksemplāru. Kā labs paraugs citiem?
Tikpat jocīgi bija lasīt, ka muzikālās “Fabrikas” uzvarētāja ar iesauku Aisha dzīvo kopā ar deviņus gadus vecāku puisi, bet pirms gada jaunietei vēl nebija pat 18 un šovā viņu nepieņēma. Arī par šādu kopdzīvi tiek rakstīts kā par normālu lietu. Pārsteidz, ka preses izdevumi cenšas gluži vai cits citu pārspēt, paziņojot sensacionālus faktus, kas patiesībā ir krimināli sodāmi noziegumi.
Abi ar vīru esam pensionāri, izaudzināti divi dēli, viņiem ir ģimenes. Aug mazmeitas, un arvien vairāk jāsāk domāt, kas ar viņām notiks šajā greizo spoguļu sabiedrībā. Vīrs saka – mazmeitām ir vecāki un vecvecāki, kuri var palīdzēt saprast īstās vērtības. Taču neesmu droša, vai mēs ar savām vērtībām jau neesam nokavējuši īsto brīdi. Varbūt dzīves vilciens straujajā skrējienā putekļos ir samalis arī trauslo nojēgu par morāli un tikumību.
I. V., vecmāmiņa
