Referendums, kura rezultātā Lielbritānijas iedzīvotāji pauda savu gribu izstāties no Eiropas Savienības (ES), ir ļoti laba mācību stunda ikvienam pilsonim. Protams, ja ir vēlme mācīties no citu kļūdām.
Kas atdeva savas balsis par izstāšanos, domāja, ka balso par lielāku finansējumu medicīnas nozarei, par antiimigrācijas likumiem, bet izrādījās, ka izstāšanās nozīmē tikai ES pamešanu un neko citu. Turklāt politiķi, kas stāvēja «pametēju» propagandas priekšgalā, tagad sāk stāstīt, ka nav, kur steigties, var pārdomāt. Kāpēc tā?
Nacionālā kārts ir politiķu jājamzirdziņš kopš neatminamiem laikiem, piemēram, Latvijā bija partijas, kuras pirms 2002. gada vēlēšanām reklāmās un diskusijās stāstīja, ka Eiropu mums nevajag. Balstoties uz eiroskeptiķu pleciem, šie deputāti iekļuva Saeimā, uzreiz pieņēma jaunu lēmumu – mainīt kursu uz ES atbalstu – un pie pirmās iespējas skrēja uz Briseli amatus meklēt. Tā politiķu vidū rodas ieradums solīt to, ko nedomā darīt.
Izskatās, ka šo shēmu, lai iegūtu vēlētāju atbalstu, mēģināja izspēlēt Lielbritānijā. Pēc tam, ja kāds pārmestu, ka politiķi neko nedara, varētu teikt: «Bet jūs nobalsojāt par palikšanu, jūs mūs neatbalstījāt!» Tomēr notika neticamais, un šoreiz ar runāšanu neiztiks – būs jāatbild par paveikto.
Ikvienam Latvijas pilsonim, arī Bauskas, Iecavas, Rundāles un Vecumnieku novada iedzīvotājiem, kas nākamgad piedalīsies pašvaldību vēlēšanās, jāmācās izvērtēt, par ko balsojat. Eiroskepticisma un antiimigrācijas saukļi būs ļoti populāri, bet tas nebūt nenozīmē, ka cilvēkiem, kas to sludina, ir skaidrs, kā uzlabot jūsu ikdienas dzīvi. Lielbritānija ir liela valsts un šo «pamešanu» pārdzīvos, bet mazām valstīm un novadiem populistiski lēmumi var maksāt ļoti dārgi.
