Aicinot uz sarunu lauku mācību iestādes sporta pedagogu, «Bauskas Dzīve» centās gūt priekšstatu par šāda tipa skolas iespējām sagatavot labus sportistus.
Aicinot uz sarunu lauku mācību iestādes sporta pedagogu, «Bauskas Dzīve» centās gūt priekšstatu par šāda tipa skolas iespējām sagatavot labus sportistus.
Viļņa Zariņa trenētajiem puišiem pērnruden izdevās tikpat kā neiespējamais – viņi pieveica Daugavpils volejbola skolas līdzaudžus, kas tiešām ir augstas klases komanda.
Vispirms atceries, lūdzu, audzēkņu «zvaigžņu stundu»!
– Šķita, Daugavpils zēni nevarēja saprast, kā tas iespējams. Atbraukusi komanda no kaut kādas Pilsrundāles, kuras vārdu gandrīz izrunāt nevar, un apspēlē volejbola skolu! Augumā mani zēni ir mazāki. Daugavpilieši izmanto tādas atlases iespējas, ka viņi nemaz neņem trenēties visus. Treneri nomēra puikas, atlasa un tikai tad atļauj trenēties. Mēs nodarbojamies ar tādiem, kādi ir. No zāles nevienu neesmu izdzinis.
Bija prieks, ka zēni precīzi izpildīja spēles plānu. No rīta pārrunājām visu, stāstīju par konkurentu vājajām vietām. Izmantojām savu stipro pusi – ātrumu, kas garajiem daugavpiliešiem nebija tīkams. Bez raustīšanās puiši darīja visu, ko varēja. Protams, cīniņš bija sīvs.
Kā tev izdevies sagatavot tik spēcīgu komandu?
– Nepatīk uz sacensībām vest komandas, kas var spēkoties tikai par astoto devīto vietu. Gribu, lai manējie būtu vismaz tuvu pie trijnieka. Audzēkņiem katras nākošās sacensības ir stimuls darboties. Vasarā «šancējām» smilšu laukumos – krājām fizisko spēku. Es savā mācību programmā iekļauju volejbolu, visi mani skolēni ir kaut cik apmācīti to spēlēt. Šim sporta veidam iedalu vairāk stundu nekā citām sporta spēlēm. Kaut kādu volejbolu māk spēlēt visi jau no otrās trešās klases. Pamati ir jāiemāca šajā vecumā, lai vēlāk sasniegtu rezultātus.
Jauniešiem mūsdienās ir daudz dažādu vilinājumu. Kā veidojas viņu motivācija brīvo laiku veltīt sportam?
– Lai kā bērni spēlē, labi vai slikti, vajag izdomāt sacensības. Nevis aizbraukt uz nezin kurieni un spēkoties ar baigajiem meistariem, bet dabūt līdzvērtīgus pretiniekus. Jo vairāk būs sacensību, jo lielāka interese rodas. Un tad ir tā – mēs vienas sacensības nospēlējam un gatavojamies nākamajām. Labākajiem 1987. un 1988. gadā dzimušiem zēniem sacensību slodze ir ļoti liela. Viņi sacentušies arī vidusskolēnu grupā, rajonā ieguva otro vietu. Viņi spēlē ar mani kopā rajona pieaugušo čempionātā.
Labākie volejbolisti ir izbraukājuši visu Latviju, piedalījušies sacensībās Somijā, nopelnījuši ekskursiju uz Ungāriju. Tikai sports viņiem sniedzis šīs iespējas. Un vēl – cīņas volejbola laukumā liek domāt, liek risināt nestandarta situācijas.
Šķiet, tu esi ļoti aizņemts gan sporta pedagoga darbā, gan trenera pienākumus pildot.
– Kā beidzas stundas, uzreiz ir treniņi. Apzinos, ka visa man ir par daudz. Bet es nevaru apstāties, ja redzu, ka bērniem sanāk, «cepu» vēl vienu komandu augšā. Meitenes pašas pieteicās trenēties. Domāju, ka viņām apniks, bet nāk jau trešo gadu.
Treniņi vien – tas būtu nieks. Vēl ir organizatoriskais darbs, transporta lietas, līdzekļu un inventāra nodrošinājums. Viss ir jāizcīna, jāpierāda un jādabū.
Lauku skolā jārēķinās ar citiem apstākļiem nekā pilsē- tā. No mūsu četrsimt audzēkņiem apmēram puse braukā uz mājām. Labākās koman- das puiši, izņemot vienu, dzī- vo nepilnus desmit kilometrus no skolas. Pēc treniņiem ar savu mašīnu vedu viņus mājās. Es redzu, ka bērns var kaut ko izdarīt, tādēļ strādāju. Komandā spēlē mans dēls, viņam patīk volejbols, un, atklāti sakot, par savu ģimeni arī domāju.
Ļoti daudz palīdz mani kolēģi, direktors aizvieto mani sporta stundās, kad jābrauc uz sacensībām. Skolas darbvede sagatavo visus pieteikumus un dokumentus, jo šim darbam nemaz neatliek laika. Man patīkams ir tandēms, kāds izveidojies darbā ar kolēģi Aini Plūmi. Papildinājumu mūsu meiteņu komandām sagatavo Guntis Mašinskis Mežotnē.
Tev ir pietiekami liela pieredze sporta pedagoga darbā. Kādus secinājumus esi izdarījis?
– Neesmu pats labākais sporta skolotājs, atzīstos godīgi. Sporta stundu ideja taču nav mainījusies, tā ir tā pati, kas komunistu laikos, – jauniešu vispusīga, harmoniska attīstība. Tolaik audzinājām komunisma cēlāju. Tagad arī veidojam personību.
Sporta stundu pamatprincipi palikuši tie paši – spēks, ātrums, lokanība, izturība. Arī darba metodes līdzīgas. Citos mācību priekšmetos programmas gan krasi mainījušās. Ieskaite 9. un 12. klasē daudz neatšķiras no kādreizējā GDA kompleksa. Manuprāt, trīs sporta stundas vajadzētu nevis vidusskolā, bet pamatskolā. Ja pamatskolēns jau ir sadraudzējies ar sportu, šī saite nekur nezudīs. Domāju, ka mazākajiem vajadzētu vairāk stundu, ja viņiem nebūs intereses, tad arī vēlāk trīs stundas nepalīdzēs.
***
*Vilnis Zariņš – Pilsrundāles vidusskolas sporta skolotājs kopš 1988. gada, Bauskas rajona Bērnu un jaunatnes sporta skolas treneris volejbolā. 1990. gadā neklātienē beidzis toreizējo Latvijas Fiziskās kultūras institūtu. Savulaik bijis Latvijas jaunatnes, junioru un pieaugušo izlases dalībnieks vieglatlētikā.
*Rundāles pagasta sporta darba organizators, spēlē Vecumnieku volejbola kluba vīriešu komandā, piedalās Latvijas čempionāta pirmās līgas spēlēs un Latvijas Tautas sporta asociācijas meistarsacīkstēs. Iekļauts Bauskas rajona volejbola izlasē.
*V. Zariņa trenētā 1988. gadā dzimušu zēnu komanda Latvijas Jaunatnes sporta centra rīkotajās valsts mēroga sacensībās 2001. gadā izcīnīja 1. vietu. Tas ir lielākais trenera un viņa audzēkņu Dmitrija Hodoņonoka, Naura Artimoviča, Laura Trika, Jāņa Toronija, Ērika Ridera, Ojāra Uķa, Rinalda Zariņa panākums. Šajā komandā spēlē arī Gints Kalniņš no Vecumniekiem. Pilsrundāles volejbolisti godalgotas vietas Latvijas mērogā izcīnījuši volejbuma un smilšu volejbola sacensībās.
