Šķiet, arī es varu teikt, ka manā bērnībā bija kārtīga ziema ar puteni trīs dienu garumā, pusmetru biezu sniega kārtu un aizputinātiem grāvjiem, kuros rakām tranšejas un būvējām štābiņus. Kur ziema palikusi?
Kārtīgu ziemu pēdējos gados neatceros. Bet atminos bērnību, kad sniega bija tik daudz, ka uz skolu ar vecāko brāli bridām līdz viduklim kupenās un ceļu mērojām reizes četras ilgāk. Kārtējo vectēva apciemojumu sagaidījām, šūpojoties šūpolēs, no kurām nespējām saskatīt žigulīti, jo sniega bija tik daudz, ka, to traktoram šķūrējot, izveidojās divus metrus augstas sniega sienas. Slēpojot ar vectēvu uz mežu, lai ceptu desas, pāri grāvjiem šļūcām nebēdājot, jo tie visi bija pieputināti. Ticu, ka šādi un līdzīgi stāsti ir teju katram, kurš dzimis pagājušajā gadsimtā, bet šie stāsti izzūd. Kādus stāstus var stāstīt par pēdējo gadu ziemu? Nekādus! Žēl. Žēl bērnu, kuri ilgstoši nespēj izbaudīt baltā gadalaika priekus. Žēl sniegavīra, kura mūžs vairs nav divas nedēļas vai pat pāris dienu. Žēl to dīķu, uz kuriem ledus nav saplaisājis no dienām ilgas slidošanas, žēl pauguru, kuri nav nošļūkāti līdz pat zemei.
Tomēr es ceru un ticu, ka ziema būs. Jau tagad piesalst, un, pārbaudot Ceraukstes skolas dīķi, secinu – ja sals pieturēsies, ledus kvalitāte būs laba. Atliek veikt dažus labiekārtošanas darbus, un brīvdabas hokejs būs. Ceru, ka salu pavadīs sniegs. Gribētos, lai baltā sniega sega klāj zemi ilgstoši un biezā slānī.
Būšu priecīgs kaut par pāris centimetru biezu sniegu, lai varam baudīt slēpošanas priekus un šļūkāt ar plēvi no kalniņa. Būšu priecīgs par uzsalušu ledu uz dīķa, kur padzenāt ripu. Būšu priecīgs par 20 grādu salu, lai baudītu tā spēku un kniebienu degunā. Gribas kārtīgu ziemu, lai pie mums viss notiek tā, kā tam jābūt, – vasarā sauļojamies, bet ziemā salstam.
