Rajona pagastos un pilsētās ir apstiprināts 2002. gada budžets. Valstī, novados, pilsētās un pagastos izdevumiem ir jāatbilst ieņēmumiem.
Rajona pagastos un pilsētās ir apstiprināts 2002. gada budžets. Valstī, novados, pilsētās un pagastos izdevumiem ir jāatbilst ieņēmumiem. Katra pašvaldība gribētu vairāk naudas, taču pašlaik visām ir tikai izdzīvošanas, nevis attīstības budžets. Latvijā, šķiet, vienīgi Rīga un Ventspils var būt apmierinātas, tur naudu iespējams izlietot arī pilsētas labiekārtošanai, celtniecībai un citur. Kur ir vaina? Latvijā neattīstās tautsaimniecība, maz ir rūpniecības uzņēmumu, kas stabili strādātu un maksātu nodokļus. Valsts arī nespēj visus nodokļus iekasēt – labi, ja 80 procentu.
Pilsētās un pagastos lielākos ieņēmumus veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Jo vairāk ļaužu strādās un saņems lielāku algu, jo vairāk būs naudas budžetam. Tagad pagastveči sēž un zīlē – kokapstrādes un citi uzņēmumi strādās labi vai izputēs? Patiesībā mazajos pagastos budžetu var arī neapstiprināt, dzīve bez tā neapstāsies – cik naudas ienāk, tik arī tērē. Kas gan ir 56000 latu vienam pagastam? Tos kārtīgs uzņēmējs vienā mirklī var izvilkt no kabatas un nolikt uz galda.
Visās pašvaldībās lielas raizes sagādā komunālo maksājumu parādi. Daži cenšas, bet nespēj samaksāt, citi negrib un nemaksā, jo zina, ka siltums nav telefons, ko vienā mirklī var atslēgt. Arī tiesāties ir nepatīkams darbs. Pēc likuma «Par pašvaldībām» tām ir tik daudz pienākumu, ka tik un tā visus nespēj pildīt. Likuma 15. pantā, piemēram, teikts, ka pašvaldībām ir jāsekmē uzņēmējdarbība attiecīgā teritorijā, jārūpējas par bezdarba samazināšanu. Dažkārt uzņēmēji pārmet pašvaldībām, ka tās šo funkciju nepilda. Bet ko gan pagastvecis šajā jomā var izdarīt, lai arī uzņēmējdarbība un budžets ir cieši saistīti?
Pašvaldību pienākums ir arī izstrādāt teritorijas attīstības programmu un nodrošināt tās realizāciju. Programmas jau raksta, tikai ar izpildi nesokas. Valstī ar vēl nesakārtotu ekonomiku daudzu pašvaldību budžets butaforija vien ir, un nav brīnums, ka iedzīvotāji par to nemaz neinteresējas.
Labi vēl, ka budžets nav svētā Indijas govs – gada laikā to neskaitāmas reizes drīkst grozīt un mainīt. Ja pēkšņi parādās lielāki ieņēmumi, nekā domāts, tad neremontē skolas virtuvi vai darbmācības klasi, samazina pabalstus. Budžetu dažkārt groza jau mēnesi pēc apstiprināšanas, arī 30. decembrī – pie Jaungada eglītes. Vai pat nākamā gada sākumā. Tēlaini sakot, budžets ir tikpat grozīgs kā vējš mūsu klimatiskajos apstākļos.
M. SUPE Saulainē
