«Smags fizisks darbs jebkuros laika apstākļos no saules lēkta līdz rietam sešas dienas nedēļā, reizēm arī naktīs».
“Smags fizisks darbs jebkuros laika apstākļos no saules lēkta līdz rietam sešas dienas nedēļā, reizēm arī naktīs.” Tā par pusgadu, kas pavadīts biedrībā “Kalna svētību kopiena” Dāviņu pagasta Bruknā, vēstulē “Bauskas Dzīvei” raksta tās iemītnieks Uldis.
Visu nosakot priesteris
Uldis atzīst, ka viņa nelaime ir atkarība no azartspēlēm, konkrēti – kazino. Tāpēc arī devies uz Bruknas katoļu kopienu, cerot, ka tas ir rehabilitācijas centrs atkarību ārstēšanai. “Kopienā biju tieši pusgadu – no 2005. gada 21. septembra līdz 2006. gada 20. martam. Kopienu vada un visu nosaka Talsu katoļu draudzes dekāns priesteris Andrejs Mediņš. Viņa attieksme pret cilvēkiem ir aptuveni tāda kā feodāļa – pret dzimtcilvēkiem.”
Bijušais iemītnieks pauž uzskatu, ka nopietna terapija cīņā ar atkarību kopienā nav pieejama. Par sevi Uldis stāsta: “Man ir 35 gadi. Esmu absolvējis Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti. Septiņus gadus strādāju par galveno grāmatvedi, četrus par revidentu, vienu par uzņēmuma finanšu direktoru.”
Līdz pārgurumam
Kopienas iemītnieki, no sabiedrības izstumtie cilvēki, tiek izmantoti nežēlīgam darbam mācītāja privātīpašumā, uzskata Uldis. Vēstulē redakcijai viņš raksta: “Netiek ievēroti sanitāri higiēniskie, elektrības, ugunsdrošības, darba drošības un citi noteikumi. Dzīves apstākļi kopienā ir, maigi sakot, cilvēka cieņu aizskaroši. Kristīgā rehabilitācijas centrā ar cilvēkiem būtu jāstrādā psihologam. Galvenais psiholoģijas ierocis Bruknas kopienā ir tas, ka mācītājs spēlē uz cilvēku pēdējo cerību un bezizejas stāvokli – viņiem bieži nav, kur doties.
Priesterim Mediņam ir liela ģimene, daļa radinieku dzīvo Bruknā, citi Bārbelē. Neskaitāmas reizes tikām sūtīti strādāt viņu īpašumos. Es divas nedēļas strādāju ģimenes ābeļdārzā Bārbelē. Mediņu ģimenei pieder arī meži, kuros liek strādāt, lai sagatavotu pārdošanai kokmateriālus.
Laika posmā no 2006. gada 1. februāra līdz 20. martam man lika strādāt visas svētdienas un baznīcas atzīmējamās dienas, arī 1. martā – Pelnu svētdienā. Pusotra mēneša laikā man nebija nevienas brīvdienas. Biju novests līdz pilnīgam spēku izsīkumam.
Manā laikā caur Bruknu “izgāja” apmēram 30 cilvēku. Uzdrošinos apgalvot, ka neviens no viņiem nav ticis dziedināts.”
Pašiem jāgādā
Lai pārbaudītu vēstulē sacīto, “Bauskas Dzīve” Kalna svētību kopienu apmeklēja 25. maijā, ierodoties bez pieteikšanās. Priesteris Andrejs Mediņš bija izbraucis. Bruknā nonācām tieši pusdienas laikā. Maltīti ieturēja četri vīri, no tiem trīs bija kopienas iemītnieki, viens algots strādnieks. Ēdienu bija pagatavojusi un pasniedza Aiva, kopienas iemītniece. Viņa stāstīja, ka viens no biedriem todien strādā Bārbelē, cits devies kārtot savas lietas ārpus Bauskas rajona. Ziemā Bruknā bijuši pat 18 iemītnieku, saka Aiva.
Jauniete izrādīja telpas, apkārtni un stāstīja, ka ikvienam ir jāstrādā savu iespēju robežās. Savu reizi ir jāmēž mēsli, jākurina pirts, jātīra telpas, jāgādā malka un jāveic citi darbi. Kopiena darbojas pēc naturālās saimniecības principiem – savs dārzs, lauki, lopi, pašiem viss jāsarūpē.
Sastaptie iemītnieki atzina, ka ir jāstrādā, bet noliedza, ka tiek izkalpināti. Atceroties pieminētās vēstules autoru Uldi, viens no puišiem sacīja: “Viņam nepatika strādāt, slinks bija, tur visa tā lieta. Vēl šeit būdams, solīja, ka sūdzēsies. Nevienu šurp ar varu neved, paši atnākam un varam iet prom, ja nepatīk,” stāsta puisis, kurš uz Bruknu atbraucis no Alūksnes.
Nav siltumnīca
Mācītājs Andrejs Mediņš ar “Bauskas Dzīvi” sazinājās 29. maijā. Viņš stāsta, ka atkarību ārstēšanai tiek pielietota darba terapija, var attīstīt dažādas, arī mākslinieciskās prasmes, mācīties. Taču galvenā ir kristīgā audzināšana – rīta un vakara lūgšanas, piedalīšanās dievkalpojumos, pārrunas, kristīgo vērtību apzināšana. Ļoti svarīgs ir darbs katram ar sevi.
“Mūsu galvenais psihologs ir Jēzus. Dziedināšana notiek pamazām, cilvēkiem ir iespēja dzīvot citos apstākļos, nekā ierasts, prom no vecajiem draugiem, darot citu darbu, iemācoties pašiem par sevi gādāt.
Piekrītu, ka nekāda “siltumnīca” šeit nav, bet ir viss, lai varētu dzīvot. Kopiena bez atlīdzības piedāvā dzīvesvietu, ēdināšanu un iespēju strādāt, būt noderīgam, vajadzīgam. Cilvēki, kuri šeit ierodas, atkarības un pašu vainas dēļ nereti ir nonākuši līdz krietni zemākam sadzīves līmenim, nekā tas ir nodrošināts kopienā. Tiem, kuri vēlas dzīvot citādāk, palīdzam saprast, kā to panākt,” tā dekāns Andrejs Mediņš.
Zemes īpašnieks
Kopienā dzīvojošo darbs netiek izmantots radinieku labklājības uzlabošanai, apgalvo Andrejs Mediņš. “Mums izpalīdz ar tehniku zemes apstrādei, un tas ir jāatstrādā, palīdzot dažādos darbos.” Dekāns uzsvēra, ka Kalna svētību kopiena ir katoļu baznīcas, nevis viņa privātais īpašums.
Šim apgalvojumam “Bauskas Dzīve” neguva apstiprinājumu. Dāviņu pagasta padomes priekšsēdētāja Līvija Šarķe atklāja, ka vietai, ko tautā sauc par Bruknas muižu, pagasta dokumentos ir nosaukums “Pagasta māja”.
“Tā bija kādreizējās kopsaimniecības fermas strādnieku divu dzīvokļu māja, ko Andrejs Mediņš ir privatizējis. Zeme zem ēkām pieder pagastam, un Andrejs Mediņš to ir saņēmis lietošanā. Viņam pašam pagastā ir cits zemes īpašums,” stāsta Līvija Šarķe.
Valsts zemes dienesta Zemgales reģionālās nodaļas Bauskas birojā “Bauskas Dzīve” noskaidroja, ka līdzās Kalna svētību kopienai Andrejam Mediņam pieder 13,6 ha zemes, ko viņš nopircis un 2000. gadā ierakstījis Zemesgrāmatā. Zemes īpašums dekānam ir arī Bārbeles pagastā, kur viņš iegādājies 37,2 hektārus, no kuriem 28 ha ir meža.
Kaimiņus netraucē
Sarunā ar “Bauskas Dzīvi” dekāns Andrejs Mediņš minēja, ka darba drošības pārkāpumu kopienā nav. Sagadījies tā, ka viens no Kalna svētību kopienas tuvākajiem kaimiņiem Dāviņu pagastā ir Valsts darba inspekcijas galvenais valsts darba inspektors Andrejs Podnieks. Viņš stāsta, ka kopienas iemītnieki viņu nav traucējuši.
Amata pienākumus pildot, tikai vienu reizi Andrejs Podnieks veicis pārbaudi Bruknas biedrībā: “Kopiena bija pieteikusies konkursam Nodarbinātības valsts aģentūrā, lai saņemtu finansējumu subsidēto darba vietu ierīkošanai invalīdiem. Toties biju ļoti pikts, atklājot, ka kopienas iemītnieki zāģējuši kokus Caunēnu kapos un sasituši ap desmit kapu futrāļu. Tur atstāti vairāki zaros iekārušies aizzāģēti koki, kas varēja uzkrist citiem.”
Līvija Šarķe teic, ka Bruknā izveidotās kopienas iemītnieki centrā nav sastapti, biedrība ne ar kādām prasībām pie pašvaldības nav vērsusies. Kopš 1994. gada kopienas izveidē izdarīts ļoti daudz. Ēka un apkārtne ir sakopta, šis darbs ar iemītnieku palīdzību tiek turpināts, uzsver Līvija Šarķe.
Maina attieksmi
“Dzīve pamazām sakārtojas. Esmu sameklējis dzīvesvietu, strādāju. No Bruknas ierados Rīgā bez nekā, bija ļoti grūti, taču tiku ar to galā. Zinu, ka, paužot negatīvu attieksmi pret Kalna svētību kopienu, esmu sācis visai nepateicīgu lietu. Šaubos, kam jūs un sabiedrība noticēs – sabiedrības atstumtajiem vai mācītājam,” tā telefonsarunā ar “Bauskas Dzīvi” atzīst vēstules autors Uldis.
No sabiedrības izstumtā statusu cilvēks nereti nopelna pats – ar savu attieksmi pret dzīvi, darbu, mācībām, gaidot, ka viss tiks nodrošināts, galvenais – par to gādās citi, nevis pats. Daudziem kūleņošana lejup ir slimības izraisītas sekas, bet alkoholisms, narkomānija un atkarības ir ārstējami. Tas neizdodas, ja cilvēks nav gatavs pārbaudījumiem, neatzīst savu nelaimi un nevēlas ko mainīt. Arī tās zāles, ko izraksta ārsti, lielākoties ir negaršīgas…
Uldis Kalna svētību kopienā neatrada, ko bija cerējis. Tomēr pēc Bruknā pavadītajiem smagajiem sešiem mēnešiem viņam ir izdevies sākt citādāku dzīvi, un tas ir panākums cīņā pašam ar sevi.
***
Viedokļi
– Rajona Padomes Attīstības un plānošanas nodaļas galvenā speciāliste sociālajos jautājumos Ina Krūmiņa:
“Pārliecinājos, ka Andreja Mediņa vadītā kopiena nav reģistrēta Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā, kā to nosaka MK noteikumi. Līdz ar to valstiski nav garantēts, ka kopienā saņemtajai palīdzībai/pakalpojumam jāatbilst vismaz definētajiem minimālajiem kvalitātes standartiem.
Taču klients var brīvi izvēlēties rehabilitācijas vietu (valsts, pašvaldības vai sabiedriskas organizācijas piedāvājumu) un ārstēšanās veidu (ar medikamentiem, psihosociālo terapiju, reliģiju u. tml.). Teorētiski varētu būt iespējams, ka atkarību var dziedināt ar ticību, smagu fizisku darbu un dzīvi izolētā vidē. Bet vai tas der visiem?
Autors varētu vērsties Valsts cilvēktiesību birojā, Valsts darba inspekcijā, Sanitārajā inspekcijā un citās instancēs, kas varētu veikt pārbaudes. Latvijā ir ļoti stingri noteikumi, piemēram, dažādām īslaicīgām nometnēm, kāpēc lai tie netiktu attiecināti arī uz šādu kopienu, kurā cilvēki mīt mēnešiem ilgi?”
– Valsts cilvēktiesību biroja Pilsonisko un politisko tiesību daļas vadītāja Anita Kovaļevska:
“Doties vai nedoties uz kopienu nolemj katrs pats. Tas nav piespiedu apstāklis vai sods, kas, piemēram, jāizcieš apcietinājuma vietā, kur jānodrošina atbilstīgi apstākļi. Jānoskaidro, kādi apstākļi un rehabilitācijas metodes tiek pielietotas, un šāda iespēja ir arī pirms došanās uz Kalna svētību kopienu.
