Smilškalnu ģimenes personiskā māja «Arāji» konkursā par Mežotnes pagasta sakoptāko sētu šogad ieguvusi pirmo vietu. Iepriekšējā skatē 2000. gadā «Arājiem» tika piešķirta trešā vieta.
Smilškalnu ģimenes personiskā māja «Arāji» konkursā par Mežotnes pagasta sakoptāko sētu šogad ieguvusi pirmo vietu. Iepriekšējā skatē 2000. gadā «Arājiem» tika piešķirta trešā vieta. «Noteikti aizbrauciet uz turieni, jo Smilškalnu lauku sēta ir bezgala skaista,» Mežotnes pašvaldības speciāliste Anita Vismane mudināja «Bauskas Dzīvi».
Dejotāji trīs paaudzēs
Pie Ineses un Andra – «Arāju» saimniekiem – ierodamies nākamajā dienā pēc Rīgas jubilejas Dziesmu un deju svētkiem. Inese teic, ka atgriezušies no svētku noslēguma koncerta tikai rīta pusē. Pirmo reizi abi ar Andri esot bijuši skatītāji, jo visos iepriekšējos dziesmu un deju svētkos Smilškalnu pāris piedalījies koncertos.
Kopš agras jaunības Inese un Andris dejojuši Bauskas tautas nama kopā «Biguļi». Ģimenes tradīciju tagad turpina vecākā meita Anda, viņas draugs Mareks un mazdēls Toms. Pagājušajā gadā Anda un Mareks kļuvuši par jaunās deju kopas «Mēmele» dalībniekiem, bet Tomiņš jau agrāk sācis dancot Bauskas rajona Bērnu un jauniešu centra deju kopā «Mēmelīte».
Kūtiņa kļūst par namu
Lauku māju «Arāji», kas atrodas apmēram piecus kilometrus no pilsētas Mežotnes ceļa tuvumā, Smilškalni nopirkuši pirms 20 gadiem. Patiesībā tā nebija māja, bet gan kūts ar lopu virtuvi. Inese un Andris atceras: «Mums Bauskā bija mazs vienistabas dzīvoklītis, tāpēc gribējās izkļūt no šaurības. Pārbūve un īpašuma labiekārtošana ritēja lēni un pakāpeniski. Paļāvāmies tikai uz saviem spēkiem. Jau daudzas vasaras kopā ar meitas Andas ģimeni uzturamies «Arājos». Gribētos šeit palikt arī pa ziemu. Pagaidām tas nav iespējams, jo māja apsildāma vienīgi ar kamīnu.
Ko tikai esam darījuši, lai veco kūtiņu pārvērstu par ģimenes pulcēšanās un atpūtas vietu! Audzējām un tirgū pārdevām gurķus, vedām tulpes uz Krieviju. Beidzot metām mieru, jo sapratām, ka nekādi lauksaimnieki neesam. Tagad pie mājas ir tikai neliela siltumnīca, bet plašais pagalms pārveidots par atpūtas zonu.»
Smilškalniem pieder trīs hektāri zemes. Meklēti dažādi risinājumi tās izmantošanai, līdz kļuvis skaidrs, ka būtu jāpievēršas lauku tūrismam. Inesei šķiet savādi, ka zemgalieši ir ļoti inerti, jo sētas, kas specializējas lauku tūrismā, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Protams, ir nepieciešami lieli kapitālieguldījumi. Arī Smilškalniem liekas naudas nav, taču Inese spriež: «Pats svarīgākais ir noteikt konkrētu mērķi. Ja ir milzīga vēlēšanās to sasniegt, it kā nejauši rodas dažādi varianti. Jāizvēlas īstais, ne par ko citu nedomājot.»
Lietderīgi pavada laiku
Šis apgalvojums ir no «Arāju» saimnieces pieredzes. Šogad viņai izdevies īstenot sensenu sapni – guļbūves pirtiņas celtniecību «Arājos». Jaunbūves atklāšana svinēta pavasarī reizē ar Andra dzimšanas dienu.
«Man tik ļoti gribējās īstu lauku pirti, ka biju ar mieru pārvarēt jebkuru šķērsli,» smaidot stāsta mājas saimniece. Pagājušajā gadā Inesei radusies iespēja aizbraukt uz Ameriku, lai koptu radinieci – invalīdi cienījamā vecumā.
Ineses stāsts nelīdzinās dažu citu tautiešu jūsmīgajām atmiņām par skaisto dzīvi Amerikā: «Izjutu lielu psiholoģisku diskomfortu, jo nebija neviena, ar ko varētu dalīties domās. Slims cilvēks invalīdu ratiņos, kuram ir arī atmiņas traucējumi, prasa īpašu uzmanību, tāpēc gandrīz visu laiku bija jāuzturas mājās. Pensilvānijas štata pilsētiņā dzīvo arī citi latvieši, lielākoties sirmgalvji. Šad tad pie viņiem iegriezos, lai parunātos, bet kļūt par traucēkli nevēlējos.
Sāku apmeklēt vietējo latviešu baznīcu. Dzīvojot Latvijā, to nekad netiku darījusi. Baznīcai pieder milzīga bibliotēka. Izlasīju neticami daudz grāmatu, papildināju zināšanas par trimdas vēsturi, atklāju lieliskus daiļliteratūras rakstniekus, piemēram, Anšlavu Eglīti. Brīvos brīžos pievērsos izšūšanai, nolūkojusi glezniņas vecos žurnālos. Adīju zeķes Tomiņam, Latvijā palikušajiem mājiniekiem izšuvu dvieļus ar iniciāļiem un asprātīgiem saukļiem.
Jūtas kā kareivis dienestā
Gluži kā karavīrs dienestā, katru pavadīto dienu ar krustiņu atzīmēju kalendārā. Tuvinieki man sūtīja vēstules un laikrakstu «Bauskas Dzīve» ar apgrieztām maliņām, lai bandroles svars būtu mazāks. Saskarsmes problēmas ārpus mājas man neradās, jo pietiekami labi pārvaldu angļu valodu, taču noslēgtība un vientulība brīžiem šķita nomācoša.
Tikmēr Andris ziņoja, ka pirtiņas projekts jau gatavs. Kad pēc pusgada atgriezos no Amerikas, uzreiz nopirkām kokmateriālus un sākām celtniecību. Neviens svešs meistars te nav strādājis. Andris uzcēla pirti, uzmūrēja kamīnu, izgatavoja mēbeles. Bija vērts pārvarēt grūtības, lai īstenotu ieceri. Apzināties, ka spēju to izdarīt, ir ļoti iedvesmojoši.»
Studē dārzkopības teoriju
Inesei Smilškalnei iniciatīvas netrūkst. Pagājušajā ziemā viņa iestājās daiļdārznieku kursos Valsts Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, lai apgūtu dekoratīvo stādījumu veidošanas teoriju un papildinātu iemaņas.
Tomēr «Arāju» saimniece atzīst, ka teorija dažkārt neatbilstot viņas priekšstatiem par skaistumu. Apmeklējot vairākus Bauskas rajona daiļdārzus, kas iekārtoti «ļoti pareizi», Inese izjutusi atsvešinātību. Viņa skaidro: «Man vajag, lai savu sedziņu varu izklāt jebkurā pagalma stūrī un atgulties. Manā sētā nav nekādu traucēkļu. Apkārtni esam iekopuši, intuīcijas vadīti. Redzu, ka augi nav iedēstīti pareizās kombinācijās, apzinos arī citus trūkumus, taču «Arājos» visi jūtamies ļoti labi.»
Atbalsta meitas izvēli
Vecāku lauku sētas krāšņumu Smilškalnu jaunākā meita Agnese var ieraudzīt tikai fotogrāfijās, jo viņa Amerikā studē interjerdizainu. Pirms tam Agnese gadu strādājusi par auklīti, iesaistoties starptautiskajā ģimeņu palīdžu programmā «Au Pair». Tā kā Agnese ir beigusi Rīgas Centra ģimnāziju, darba līgumā paredzētais angļu valodas kursu apmeklējums viņai neesot bijis nepieciešams. Brīvos vakarus jauniete veltījusi nodarbībām mākslas koledžā. Kad beidzies līgumā noteiktais darba termiņš, Agnese kļuvusi par koledžas studenti. Mācību maksa ir astoņi tūkstoši dolāru gadā, un visu naudu Agnese nopelna pati.
Inese Smilškalne stāsta, ka meita strādājot piecās sešās darbavietās un jūtoties apmierināta. Viņa auklē bērnu, strādā par oficianti, iemācījusies pat restaurēt mēbeles. Inesei Smilškalnei ir ļoti veselīga attieksme pret meitas aktivitātēm: «Agnesei piemīt neatlaidība un mērķtiecība. Ja reiz viņa ir izvēlējusies šīs studijas, tad neatkāpsies. Es paļaujos uz meitu un neuztraucos, jo pasaule tagad ir «sarāvusies» daudz mazāka. Atliek tikai apsēsties pie datora, lai sāktos dialogs.»
