Vārdi mani ierobežo, tie norāda cilvēkam, kādā virzienā domāt. Tāpēc neesmu devis nosaukumu savam jaunajam albumam, negribu, ka šai intervijai būtu virsraksts. Vai nevar tā vienkārši – Gunārs Kalniņš?
Vārdi mani ierobežo, tie norāda cilvēkam, kādā virzienā domāt. Tāpēc neesmu devis nosaukumu savam jaunajam albumam, negribu, ka šai intervijai būtu virsraksts. Vai nevar tā vienkārši – Gunārs Kalniņš?
Tā sarunu ar «Bauskas Dzīvi» sāk 20 gadu vecais popmūzikas mākslinieks. Iepriekšējo reizi ar Gunāru tikos pirms diviem gadiem, kad viņš gatavojās debijai Dailes teātrī Raimonda Paula mūziklā «Leģenda par zaļo jumpravu».
Vai šajā laikā tavā dzīvē notikušas kādas pārmaiņas, vai citādāka kļuvusi publika?
– Nezinu par publiku, bet man bijis daudz dažādu notikumu. Bijuši panākumi, dziesmas iekļuvušas aptauju virsotnēs. Sekmējušies darbi, bēdīgāk klājies privātajā dzīvē. Līdz ar to varbūt visas veiksmes neizdevās no sirds izbaudīt. Šajos gados esmu mēģinājis vairāk meklēt pats sevi, urķēties sevī – tas palīdzējis tapt jaunajam albumam.
Melodijas tajā nav tik gaisīgi priecīgas kā pirmajā albumā. Kāpēc?
– Tā ir daļa no divu gadu dienasgrāmatas, ko esmu ietērpis mūzikā un tagad ļauju publiskot. Normāli, ka albums ir bez nosaukuma. Man pat šķiet jocīgi, ka palikuši dziesmu nosaukumi, teksti. Vārds ierobežo iztēli, tas uzliek zīmogu. Mūzikai nevajag kaut kādu paskaidrotāju, tai jārunā pašai par sevi.
Albumā ir vairāki kopdarbi ar citiem mūziķiem.
– Patīk eksperimentēt, meklēt ko jaunu. Vienu dziesmu izpildu ar Ozolu, esam radījuši melodiju ar Lamsteru no «A-Eiropas». Dažus tekstus latviskojis Mārtiņš Freimanis. Tie visi ir lieliski jaunatrasti kopdarbi.
Kāpēc tekstus neraksti pats?
– Rakstot melodiju, dzirdu, kā katrs vārds skanēs angliski. Latviski visi šie ķ, ļ un ģ – nu nemāku es viņus savirknēt dziesmu tekstos.
Bet tu esi iecerējis rakstīt grāmatu?
– Jā, bet es nevēlos to izdot, publicēt citiem. Tas būs mans stāsts par kādu ģimeni. Man īstas ģimenes izjūtas nekad nav bijis, esmu daudz mētājies apkārt. Vislabākais kontakts ir izveidojies ar vecmāmiņu. Viņa vienmēr varēja ar mani izrunāties, un bērnam tas ir ļoti svarīgi. Mēs tagad laiku bieži pavadām kopā.
Cik daudz tu interesējies par sabiedriski politiskām norisēm?
– Politika neinteresē, avīzes nelasu, neskatos televīzijā raidījumus par šo tēmu. Teātris, kino, mūzika – tās ir manas sfēras. Varbūt lidinos mākoņos, bet nevēlos zināt visu negatīvo, ko mediji vēstī par sabiedrību, kariem, noziedzniekiem.
Vai daudzie darbi tev ļāvuši arī pamanīt, ka klāt pavasaris?
– Nepatīk aukstums, tāpēc priecājos par silto sauli. Ja domā to pavasari, kas ir sirdī, tad kādu laiku es negribu iemīlēties. Protams, cilvēks šeit sevi maz var kontrolēt, tas parasti notiek tad, kad tu to vismazāk gribi.
Daudzi tīņi ļoti pārdzīvo mīlestības trūkumu.
– Jaunība ir, lai izdauzītos apkārt. Mīlestība noteikti atnāks visiem, no tās nevar aizbēgt. Agrāk vai vēlāk mēs atradīsim otru cilvēku. Tagad esmu brīvs un ļoti laimīgs.
Kā nonāci pie šādas atziņas?
– Ir jāizsāp katram pašam savas bēdas, jāizdzīvo nelaimīga mīlestība, lai apjaustu, cik tomēr dzīve ir skaista.
Kādā publikācijā tiki nodēvēts par mazo popprinci. Tev patīk šāds apzīmējums?
– Kliedzošie virsraksti – hīti, dīvas, popzvaigznes, elki – mani tracina. Mēs gribam visu kā ārzemēs: savas zvaigznes, elkus. Ja latviešu izpildītājmākslā ir kādas zvaigznes, tad tie ir vienīgi Raimonds Pauls un Laima Vaikule. Pārējie ir vienkārši mākslinieki.
Galveno lomu «Zaļajā jumpravā» spēlēji divas sezonas. Kāda tev šķiet garoza aktiera maizei?
– Dailes teātris man kļuvis ļoti, ļoti mīļš, gluži kā otrās mājas. Es labprāt piedalītos vēl kādos teātra projektos. Kaut gan aktiera darbs ir bezgala grūts, tā ir ļoti liela sevis spridzināšana, nemitīgi pieņemt citus tekstus, citas lomas. Mūzikā man ir vieglāk.
Divdesmit gados esi daudz ko sasniedzis – izdoti divi albumi, loma teātrī. Vairums tavu līdzaudžu ne tik nav paveikuši.
– Negribu visu iedalīt nogriežņos: labie un sliktie darbi. Viss, kas ir noticis, tā ir mana bagātība. Visi notikumi mani veidojuši tādu, kāds esmu šodien. Kādam tie šķitīs lieli sasniegumi, taču neesmu izdarījis daudz ko tādu, ko veikuši mani vienaudži. Neesmu bērnībā kariņus izspēlējies, nemāku elektrisko spuldzīti ieskrūvēt.
