Raimonda Paula un Guntara Rača mūzikls tīņiem «Leģenda par Zaļo jumpravu» kopš sestdienas, 10. jūnija, skatāms Dailes teātrī.
Raimonda Paula un Guntara Rača mūzikls tīņiem «Leģenda par Zaļo jumpravu» kopš sestdienas, 10. jūnija, skatāms Dailes teātrī.
Galvenajā, mīlētāja Do, lomā mūziķis Gunārs Kalniņš. Dažas dienas pirms pirmizrādes Gunārs atklāja dziedātāja un arī aktiera pārdomas.
– Piekrītu tavam apgalvojumam, ka esmu dziedātājs. Es pat teiktu, mūziķis. Pats komponēju dziesmas, mazlietiņ rakstu angļu valodā tekstus, dziedu, spēlēju vijoli, klarneti. Negribētu to saukt par darbu. Tas ir mans hobijs, sirdslieta, dzīves piepildījums. Veids, kā es varu izteikt emocijas un arī patverties no visa, kas notiek apkārt. Par aktieri sevi pēc šīs izrādes un izrādes laikā negribētu saukt. Tas būtu teikts pārāk skaļi. Pat nesaprotu, ko tas profesionāli nozīmē. Esmu mūziķis, kurš debitē mūzikla žanrā.
Vai tevi var uzskatīt par zvaigzni – sabiedrībā populāru, pielūdzēju mīlētu, reklamētu un uz žurnālu pirmajiem vākiem redzamu?
– Es nemaz, nemaz neesmu zvaigzne. Ko nozīmē zvaigzne? Ka par tevi uzraksta avīzē, kaut kur apskatāmas tavas fotogrāfijas? Tas ir patīkami, protams, bet līdz kādam brīdim. No tā nekas nemainās. Esmu tāds pats kā citi. Esmu mūziķis, kurš izdevis kompaktdisku, un daru to, kas sagādā prieku.
Tavs pirmais disks «Tā bija, tā būs» iznāca pērn novembrī. Tas jau «nostāvējies». Kā tagad vērtē ierakstu, vai gribas ņemt rokās?
– Paņemt rokās ir patīkami, jo tas man bija ilgi lolots sapnis. Apliecinājums, ka esmu ko izdarījis un varu paveikt vēl. Labi vai slikti – par to lai runā klausītāji, tas ir albums vi- ņiem.
Tagad tava balss būs dzirdama diskā, kurā skan dziesmas no jaunā mūzikla. Kā tu varētu pamatotu, ka tas gabals varētu būt tīkams tīņiem?
– Izrāde, es ceru, būs interesanta dažādu vecumu cilvēkiem. Tīņus tajā varētu saistīt mūžīgā mīlestības tēma. Ar šo vienu vārdu izteikts viss. Mīlestība te atklājas visdažādākajās izpausmēs: pret apkārtējiem, pret konkrētu cilvēku. Te ir arī pirmā mīlestība. Pa vidu ir dažādi piedzīvojumi, kaut kas no šausmenītes. Lieliska ir R. Paula mūzika, dažas melodijas jau tagad skan radiostacijās.
Kā tev klājas iestudējuma laikā, vai patīk?
– Jā, tas ir bezgala interesanti, super! Turklāt mana varoņa Do liktenī ir kaut kas no manis paša pārdzīvotā. Iemīlēšanās un bezcerība, neziņa par mīļoto cilvēku, nepelnīti pāridarījumi. Tas viss bijis, šīs emocijas tagad vieglāk varu izspēlēt.
Šajā sezonā paredzētas tikai dažas izrādes. Kāda tev būs vasara?
– Pēc mūzikla būs «jāmetas» mēģinājumos Skolēnu dziesmu svētkiem. Būs darbs ar grupu, lai visu programmu, kas ir diskā, varētu spēlēt «dzīvajā». Piedalīšos festivālā Zviedrijā, augustā atsāksies mēģinājumi Dailes teātrī, septembrī – izrādes. Tad jau arī skolas laiks būs klāt – mācīšos Rīgas Doma kora skolas mūzikas vadzinības otrajā kursā.
Ir taču brīži, kad viss apnicis un Gunārs gluži vienkārši izslēdz mūziku?
– Kādu laiku tā vēl turpina skanēt manī. Neatsaku, labprāt uzdziedu kopā ar draugiem. Ja ir brīvs laiks, tad to veltu ļoti garām pastaigām, šad tad aizeju uz kino. Nekādas citas aizraušanās man nav.
Bauskā tev ir daudz fanu. Kādas noskaņas tevi saista ar mūsu pilsētu?
– Par katru vietu, kur esmu uzstājies, glabāju atmiņas. Par Bausku pat īpašas. Te bija studija, kur es ierakstīju savu pirmo dziesmu «I will always love you». Tas notika pie Jevģēnija Svjatova 1997. gada vasarā. Ar šo dziesmu piedalījos festivālā «Rīta zvaigzne». Ceru, ka baušķenieki labprāt brauks skatīties arī mūsu jauno kopdarbu – «Leģendu par Zaļo jumpravu».
