Bauskas Domes priekšsēdētāja vietniece Inta Baltgalve saņēmusi šogad pirmo anonīmo vēstuli. Ne gluži anonīmu, jo kāds to parakstījis daudzo pilsētas pensionāru vārdā.
Bauskas Domes priekšsēdētāja vietniece Inta Baltgalve saņēmusi šogad pirmo anonīmo vēstuli. Ne gluži anonīmu, jo kāds to parakstījis daudzo pilsētas pensionāru vārdā. Tā kā vēstulē pārmetumi netieši adresēti dažām citām sociālajām grupām, uzskatu par lietderīgu izteikt arī savu viedokli.
«Pensionārus» aizskāruši gada nogalē pilsētas Domes piešķirtie pabalsti «vecajiem pensionāriem, invalīdiem, represētajiem». «Kā saprotam, dažam represētajam tika pat divi pabalsti, kādiem invalīdiem dots, arī nav skaidrs,» teikts vēstulē.
«Bauskas Dzīves» 1998. gada 16. decembra numurā bija ziņots, ka citu starpā pabalstu no pilsētas sociālā budžeta saņems 29 bērni invalīdi un 242 pensionāri, kuriem ir 80 un vairāk gadu. Kā politiski represēto kluba «Rēta» valdes locekli mani lūdza saskaņot pilsētā pierakstīto represēto pilsoņu sarakstu ar to, kāds ir kluba rīcībā, kā arī izsekot, lai visvecākie Bauskas iedzīvotāji sarakstos nedublētos un viņiem netiktu «pat divi pabalsti». Diemžēl tie politiski represētie, kuri nav nomainījuši vecā parauga apliecības pret jaunām, vai nu nesaņēma neko, vai par pieciem latiem mazāk, ja sasnie-guši 80 gadu vecumu. Zinu, ka daži padomju laikā politiski vajā-tie no 15 latu pabalsta atteikušies un vēlējuši tos ieskaitīt Brīvības pieminekļa atjaunošanas fondā.
Saprotama ir vēstules autoru vēlme kliedēt šaubas un noskaidrot, kas un cik saņēmis un vai nav pieļautas kļūdas. Taču ar faktiem pamato-tai skaidrošanai nepakļaujas vēstules beigu daļā paustais: «Būtu laiks beigt izcelt represē-tos, jo dažs jau ir ieguvis vairāk kā zaudējis…» Šai atziņai varētu piekrist, jo čekas moku kambaros, lēģeros un izsūtījuma vietās dzīvi palikušie «ieguva» vairāk, nekā bija paredzējis pats asiņainākais – komunistiskais – terors, proti, saglabāt dārgāko, dzīvību.
Liktenim labpaticies kādā Latvijas vēstures posmā kopā salikt gan politiski vajātos, gan vajātājus, kā arī skauģus. Kā zināms, uz čekas pagrabu kame-rām, Gulaga lēģeriem un izsūtī-jumu Sibīrijā līdz pat Klusajam okeānam neviens gan labprātīgi nepieteicās, bet, manuprāt, nevienam tas arī nebija liegts…
Katru politiski represēto «izcelšanu», ja tā nākusi no sirds, mēs uztveram nevis kā personisku cildinājumu vai īpašu ievērību, bet gan kā cieņas apliecinājumu Latvijas sarežģītajai vēsturei, tiem dēliem un meitām, kuri nepārnāca vai kuriem nemaz nebija lemts piedzimt.
Nepelnīti pārmetumi tikuši arī folkloras kopai «Trejupe» par «tukšuma aizpildīšanu» kāda laba ansambļa vai muzikantu vietā, kuri «ar jauku mūziku iepriecinātu pensionārus Ziemassvētkos». Vairākums represijās cietušo jau esam pensionāri un mūsu kluba sarīkojumos visaizkustinošākie bijuši pašu rajona ļaužu priekšnesumi, nesavtīgi un no sirds: Uzvaras kora un ansambļu, «Ganiņu» un «Trejupes», Tautas teātra un Bauskas 1. vidusskolas jauniešu, Ritas Kārkliņas un Jāņa Reiņa, Vecumnieku vīru un Mežotnes jauktā kora sniegums. Paldies visiem, kas jau bijuši un vēl būs kopā ar mums!
D. ZIEMELE, 1949. gada 25. marta «iesaukums»