Ikviens radio «SWH» klausītājs pazīst Horenu Stalbi – vienu no šī radio pārraidēs dzirdamajām balsīm.
Ikviens radio «SWH» klausītājs pazīst Horenu Stalbi – vienu no šī radio pārraidēs dzirdamajām balsīm.
4. Valmieras rokfestivāla laikā 29. maijā Horens piekrita intervijai «Bauskas Dzīvei».
– Horen, kā sanācis, ka tu Valmierā piedalies un uzstājies ar tik daudzām grupām?
– Tas laikam jājautā tiem cilvēkiem, kuri mani uzaicināja – paldies viņiem par to. Tā tiešām sanāk, ka es te esmu it visur. Uzstājos ar trim grupām: «Time After Time», ar projektu «Amber Voice», vakar arī ar «Otru pusi», it kā vajadzēja arī ar Ufo, bet es laikam to nedarīšu.
– Kā jums ar Kauperu «Ziedu klēpī» izdodas vienmēr būt tik jautriem?
– Mēs vienkārši saņemamies uz to laiku, taču tas nāk no sirds. Mums ir arī scenārijs. Kaut kas aktuāls notiek, nolemjam parunāties par to ēterā, tad novirzāmies no tēmas un iznāk kaut kas pilnīgi cits.
– «Ziedu klēpī» jūs ar Kauperu nepārtraukti kašķējaties. Vai arī tie ir tikai mīļi jociņi?
– Vispār jau tie ir tādi mīļi jociņi, bet kašķējamies mēs ar Kauperu bieži. No otras puses, man nav labāka drauga par viņu. Man liekas, ka labi draugi jau parasti bieži strīdas. Gluži vienkārši mēs ar Kauperu esam ļoti dažādi.
– Daudziem ir zināms, ka tu ļoti, ļoti ātri brauc ar mašīnu. Vai tas tāpēc, lai ātrāk sasniegtu mērķi, vai arī tas tev patīk?
– Tas ir kaut kā nešķirami – es braucu uz šejieni, lai nokļūtu pēc iespējas ātrāk, bet, starp citu, ar «Time After Time» es nokavēju pirmo dziesmu, lai gan braucu ar ātrumu 180 km/h. Jā, man patīk braukt ātri, jo, ja es būtu braucis lēnāk, būtu vēl vairāk nokavējis.
– Vai tev bieži uz «SWH» studiju zvana cilvēki un uztic problēmas? Vai esi kādam arī tādējādi palīdzējis?
– Viss jau no tā tikai sastāv. Bet es par savām problēmām nerunāju ar klausītājiem, viņi man zvana un stāsta par savām. Ir bijis pat tā – kāds pēc mūsu sarunas zvana un saka, ka viņam viss dzīvē nokārtojies. Mans uzdevums ir izdarīt tā, lai cilvēki paši sev var palīdzēt.
Dzīvi ir iekārtojis Dievs, arī to milzīgo kalnu, bet tajā ir jāuzkāpj tev pašam, un neviens cits neuzkāps tavā vietā.
– Kāds ir bijis jaukākais pārsteigums, kuru tev sagādājis kāds tuvs un nozīmīgs cilvēks?
– Zini, es tagad nevaru iedomāties, jo man dzīvē nav tā, ka būtu kaut kas tāds viens un nemainīgs. Manas domas visu laiku mainās. Varbūt esmu vecs onkulis, bet es katru dienu domāju kaut ko jaunu un uz priekšu – kā tas viss varētu būt turpmāk.
– Kā tu izturies, ja fani tev uz ielas prasa autogrāfus?
– Nu, jā, dažreiz ir apgrūtinoši, bet pats vainīgs. Neviens jau nespiež strādāt radio, vari veikt kaut ko citu un tad tā nebūs. Arī jebkuram citam populāram cilvēkam tas ir neizbēgami – ar popularitāti ir jāsamierinās. Ja nu tas liekas nepatīkami, tad nevajag šo darbu darīt.
– Pastāsti, lūdzu, par slavenajām «armēņu olām».
– Par «armēņu olām» vislabāk stāsta Kaupers. Viņš saka, ka tā ir visparastākā olu cepšana, tikai tās ir jācep man. Tas arī viss – tur arī visa tā recepte slēpjas. (Horena Stalbes tēvs ir armēnis – I. R.) Agrāk es ļoti bieži cepu Kaupera mājās, bet tagad mēs satiekamies ļoti reti. Es domāju, ka viņam ir tāpat kā man: mājas saistās ar to, ka plkst. 9 no rīta es izeju no tām un pēc pusnakts atgriežos.
Sarunājusies INA RUBAŅIKA, rajona Bērnu un jauniešu centra žurnālistikas pulciņa dalībniece
«Gan man, gan cilvēkiem, kuriem ir līdzīgs dzīvesveids, ir tā, ka citi saplāno dzīvi mūsu vietā. Es varu paredzēt tikai to, ka nekad neko nevaru paredzēt.»
