Lilija Bula desmit gadu strādā Vecsaules pagasta Ozolaines pamatskolā, četrus gadus ir tās direktore. Ieguvusi divas augstākās izglītības, gatavojas aizstāvēt maģistra darbu.
Lilija Bula desmit gadu strādā Vecsaules pagasta Ozolaines pamatskolā, četrus gadus ir tās direktore. Ieguvusi divas augstākās izglītības, gatavojas aizstāvēt maģistra darbu. Kopš 1995. gada Ozolaines pamatskola ir iekļāvusies veselību veicinošu skolu projektā. Tajā mācās 134 skolēni, strādā 15 pedagogi.
Lilijas un Ivara Bulu ģimenē izauguši divi bērni. Meita Linda šopavasar absolvēs Spīdolas ģimnāzijas 12. klasi. Dēls Edmunds studē uzņēmējdarbību Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Vīrs Ivars strādā savā zemnieku saimniecībā.
Ar kādām noskaņām jums nāk šis pavasaris?
– Lietus man omu nebojā, zinu, ka mitrums zemei vajadzīgs. Turklāt vienu skaistu pavasari jau esmu izbaudījusi, aprīļa beigās kopā ar vairākiem rajona pedagogiem biju Itālijā. Pirms dažām dienām jaukas emocijas guvu Lauksaimniecības universitātē, kad Pārtikas tehnoloģijas fakultāte svinēja 55. jubileju. Esmu tās absolvente.
Vairākus gadus strādāju par vecāko tehnoloģi toreizējās Bauskas rajona patērētāju biedrības sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apvienībā. No 1986. gada biju arodbiedrības priekšsēdētāja toreizējā Ozolaines kolhozā.
Toreiz skolas Ozolainē vēl nebija.
– Tā mums ir tikai desmit gadu, šogad būs jubileja. 1991. gadā mūsu meitiņa sāka mācīties 1. klasē Vecsaules pamatskolā, brālis – 8. klasē. Ap 80 bērnu toreiz katru rītu sastūķējām «pazikā». Vecsaules skola bija pārpildīta.
Vīrs Ivars tolaik bija Ozolaines paju sabiedrības priekšsēdētājs. Kopsaimniecība ira, kantoris klubā kļuva arvien tukšāks. Tur sēdējām četras sievas – kasiere, grāmatvede, sekretāre un es. Ieteicu vīram šo ēku atdot skolai. Jau ap gadu miju pirmās četras klasītes mācījās kluba ēkā. Ozolaines sākumskola bija Vecsaules skolas filiāle, līdz izauga par pilntiesīgu pamatskolu. Tad izrādījās, ka nav, kas māca ķīmiju, un izlēmu sākt strādāt par skolotāju.
Bez pedagoģiskās izglītības?
– Es to ieguvu. Iestājos Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē un 1996. gadā ieguvu ķīmijas skolotājas diplomu. Esmu beigusi studijas maģistrantūrā, vēl jāaizstāv maģistra darbs par skolas nozīmi lauku kultūrvides attīstībā.
Kā ķīmijas skolotājai radās interese, tagad jau varētu teikt aizrautība ar veselības mācību?
– Veselību veicinošu skolu projekts Latvijā sākās 1993. gadā, kad tajā iekļāvās desmit mācību iestādes, tagad tādu ir vairāk nekā simt. 1995. gadā pievienojāmies arī mēs, to atbalstīja skolas toreizējā direktore Sarmīte Ērgle. Aizbraucām uz Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti. Mums izskaidroja, kā projekts darbojas, kādas ir prasības, iespējas. Sapratām, ka to varam un arī gribam.
Skolu darba kvalitāti tomēr vērtē galvenokārt pēc zināšanu līmeņa, sasniegumiem olimpiādēs matemātikā, valodās, informātikā, nevis aktivitātēm veselības mācībā.
– Esmu simtkārt pārliecinājusies, ka zināšanas vien neko nedod, bērnam jāiemāca attieksme. Mēs dzīvojam lietotāju sabiedrībā, bet tāpēc jau visi nav alkoholiķi, smēķētāji, nekļūst par narkomāniem.
Cilvēka dzīves ceļu ietekmē trīs faktori: ģenētiskie (iedzimtība), sociālie un paša izveidotā attieksme, kurai jākļūst par zināšanu pamatotu pārliecību – kas tevi var celt un kas pazudināt.
Vai šīs attieksmes veidošanā skola var bērnam palīdzēt?
– Tāpēc jau Ozolaines pamatskolā veselības mācības stundas ir no piektās līdz devītajai klasei. Patiesībā tā ir dzīves mācība, ko bieži vien, īpaši laukos, bērniem ģimenē neiemāca. Nodarbību ciklā runājam par visu – par fiziskām aktivitātēm, veselīgu uzturu, higiēnu, konfliktu risināšanu, par saskarsmes kultūru, attiecībām un atbildību par tām, dzimumaudzināšanas tēmu, atkarību izraisošām vielām, HIV/AIDS.
Vai ir gandarījums par šo darbu?
– Esmu jutusi, ka skolotāju centienus saprot un atbalsta audzēkņu vecāki, jo arī viņi daudz iemācās. Ir taču divas jomas dzīvē, kurām neviens mūs nesagatavo, – kādā dzīves posmā piedzimst bērni un tādi, kādi esam, kļūstam par vecākiem. Līdzīgi notiek ar politiķiem, par tiem arī nepiedzimst. Dakteri vai šoferi ievēl pašvaldībā vai parlamentā, un viņam jākārto valstiskas lietas.
Nav jau tā, ka Ozolaines skolai nebūtu sekotāju. Veselības izglītības jomā mums ir ļoti jauka sadarbība ar Vecsaules pamatskolu, pie mums brauc jaunsaulieši, skaistkalnieši. Mums izveidojusies draudzība ar Limbažu rajona Viļķenes pamatskolu.
Gatavojoties iestādes desmit gadu jubilejai, aicinājām absolventus rakstīt atmiņas par skolas laiku. Kāds puisis, kuram mamma agri nomirusi, atzinis, ka visvairāk viņam dzīvē noderējis tas, ko iemācījusi klases audzinātāja un stingrā matemātikas skolotāja, kā arī veselības mācības stundās gūtais. Tātad ir bijis vērts to darīt.
Manuprāt, tas no jums prasa daudz vairāk laika nekā tiešais direktores darbs.
– Arī pati šajos gados ļoti daudz esmu mācījusies, un man tas patīk. Veselību veicinošo skolu projektā šajos gados koordinatoriem bijuši dažādi kursi, turklāt bez maksas. Kopumā esmu apmeklējusi 720 stundu mācības.
Pieredzes materiālu tiešām ir daudz, esmu braukusi uz vecāku sapulcēm Stelpes, Codes, Skaistkalnes skolā.
Ozolaines skolā šajā mācību gadā esot noslēgts līgums par nesmēķēšanu. Vai tas tiešām darbojas? Vai netiek ierobežotas bērnu tiesības?
– Tas ir trīspusējs līgums starp skolu, skolēnu un vecākiem par to, ka audzēknis nesmēķēs, nelietos alkoholu un narkotiskās vielas skolā, ārpus skolas un nekur citur. Šāda vienošanās nebūtu iespējama bez vecāku izpratnes un atbalsta.
Narkologs Jānis Strazdiņš ir teicis, ka bērni darīs visu, ko mēs atļausim. Neievērošana un nelikšanās zinis par to, ka pusaudžiem pārdod alkoholu, cigaretes, ka viņi smēķē, dzer, naktīs nav mājās, tā pati atļaušana vien ir. Mūsu skolā diskotēkās, ja tās ir tikai savējiem, nav jāaicina vietējais policists un arī skolotājiem nav jādežurē, lai nodrošinātu kārtību, izraidītu piedzērušos.
Kad to stāstu citu skolu kolēģiem, viņi nebrīnās, viņi man netic. Vai nu tiešām esmu ideāliste, vai arī netikums ir tik dziļi iesakņojies, ka to jau uzskata par normu, tāpēc pret to pat necīnās? Bet aizliegums vien neko nedod.
Bet kas ir jādara?
– Bērniem mācu – cieniet sevi, tad jūs arī citi cienīs. Vai cilvēks, kurš ciena sevi, piedzersies tiktāl, ka gulēs grāvī? Protams, nevaru viņus pasargāt no šādām ainām tepat Ozolainē, izolēt no sociālās vides. Tas arī nav vajadzīgs. Taču ir jādomā, kā izveidot bērnos veselīgu attieksmi. To mācu jau piektajā klasītē, lai viņi spētu pateikt «nē» kārdinājumiem, vilinājumiem, piedāvājumiem, ko dzīve metīs pretī.
Kā jūs pati ievērojat veselīgu dzīvesveidu? Vai jūs vingrojat, rītos skrienat, ieturat diētas?
– Kādu laiku esmu gājusi uz svara vērotāju nodarbībām, bet pieņēmu, ka laikam katram jādzīvo tādam, kādu daba viņu veidojusi. Vingroju no pavasara līdz rudenim, rušinoties pa dārzu. Vēl viens spēka avots ir mūsu mājas pirts, to kurinām katru sestdienu. Skolas gada noslēgumā visi pedagogi braucam uz pirti pie Ingrīdas un Jāņa Zemļinskiem. Katru gadu cenšos kaut kur aizbraukt, viena vai kopā ar ģimeni vai kolēģiem. Tas dod jaunas emocijas. Bet šajā ziemā pat dejoju, Ozolaines klubā ir līnijdeju grupa. Nodarbībās ir pilna zāle, nāk māmiņas ar bērniem un pat vecmāmiņas. Man arī ļoti patīk dziedāt, bet korim neatliek laika. Bet par tiem, kuri dzied, priecājos. Tas rāda, ka līdzās ikdienai cilvēki grib vēl kaut ko – dvēselei, priekam.
